Pilnmēness nogurdinātie - der Träume

Vilibalds tajā brīdi, pats nezinādams, ieraudzīja sapni.

sapinis vija laiārā krāss, mokoja tirpinu viņiknakt, irtenkā nucīgākanu laviņā pretirbtos verbzdainu kalnstraimi, mudž dž mb krokodikiemen piratijām re, krobustā iten ro stāvotu miesiga itinmier siena nu adātu itenka smiežot

Vilibalds kliegdams pamodās. Kad viņš atkal aizmiga, ieraudzīja to pašu.

vīgži cenās izdzīvošnāvi pa ūdenrēc dimdin lāvai brākšbrikš be sīvkrastin adunazeķi smied

Vilibalds izlēca no gultas, metās uz durvīm un pamodās. Viņš apskatīja sievu. Viņa nepārprotami gulēja. Turklāt smaidīja tumsā. Viņš dusmīgi saknieba plakstus, aizmiga un redzēja:

pelsoņzobi kamkj baigaira, dripina laivmalās, priekāšā ūde ūdeņkrits drūm, jājatniek uz! Vilivad! cerucērt airairi iekšputāmis, rā! gā! iegā itmisīgi, cīsi, nei! nei! — uzkastu sienada dazeķun spur smijlinī šūplejupupi lielumnlīg a, ai! sientik priecēji sprīgi smejž untik, utnik nu tikun tīk asa, āza un ažada kartunākt kātro, tsnak

Sapnis bija pilnīgi krāsains.
No rīta, viscaur sviedros no negantās airēšanas, Vilibalds, atdabūjis elpu, iesita sievai ar jēlādas zabaku, teikdams: "Piedod man, bet, ak, tu vecā!"