|
1) kad ir interese uzzināt kaut ko jaunu, ir tik nenormāli daudz visa kā, ka nekādi nepietiek laika pat 10%iem.
Piemēram, fantastiski aizraujošs sākums ir šai. Kā katrai labai šāda tipa grāmatai, viņai ievadā ir eleganti ieskicēta vispārējā situācija. Luverly. Un kā lai pagūst izlasīt to, un vēl arī to pašu Neglītuma vēsturi, kas arī rādās lieliska? Jāplēš mati un jākrauj kaudzītē, ibo ņe dano.
2) kad ir beidzot sajēmies atrotīt saujas un saspļaut piedurknēs, smadzenes izmet tinteszivs triku un tu veries todo listā, kurā tu skaidri zini, ka tev ir vismaz 10 lietas, bet noformulēt nevienu nespēj, līdz smadzenes tev pakalpīgi saka - danunah, met to pie malas un labāk ieej cibā.
Visa tā rezultātā praktiskais sausais dienas atlikums ir tuvs nullei. Būs jāmācās nesen pie Čhartišvili (aka Akuņins) nesen izlasītais (kaut kad jau bija agrāk arī, bet prātā tikai tagad iegūla) par tradīciju -- es tā arī nepiefiksēju, vai budistiem vai samurajiem, vai vispār kādai austrumu filozofija/dzīves izpratnei -- katru vakaru pārdomāt dienu, ko es izdarījis/sajutis/izdzīvojis. Citādi kaut kā pārāk pārāk. |