|
Ir tādas specifiska tipa vietas.
Tās laikam varētu saukt par laikmeta pamestajām. Aprūsējuši fabrikas dzelzs vārti, nolobījusies krāsa, apdrupušu apmetumu atsegtie ķieģeļi. Cauri visam spraucas zāle, bet pats galvenais ir laika neesamība. Pockets of Time. Stāvi tādā, jebkuras skaņas nāk izfiltrētas cauri mūriem un skārdu, attālinātas un ne no šīs pasaules. Saule, klusums, miers, cilvēku trūkums ainavā un viss, kam var piemērot laika jēdzienu, ir pagātne. Ideālās no šīm vietām ir tādas, kurās nav arī bomžu un apkārtējo samestu drazu. Un nevis tik daudz pat tāpēc, ka tad smirdētu, bet tāpēc, ka kabatā būtu par daudz tagadnes.
Šādas vietas eksistē tomēr tikai pilsētās. Laukos tas ir savādāk. Tur visas drupas pārklāj nākotne ar savu zaļumu. Zaļums ir tagadne un nākotne. Nolobījusies krāsa ir bezlaiciska.
|