| 19. Jūlijs 2006 |
| Forsaitu sāga, eipeisodijs uncadtijs | 09:39 |
|---|
|
Lasot gan Ē.S. rakstu, šur tur gan šepat cibā un citur atsauksmes, top pilnīgi skaidrs, ka neesmu pozitīvists un raksts uzdzen vieglu grēmu.
Palasot vēl nedaudz komentārus, rodas skaidrība, ka tā vietā, lai cilvēki dažviet padomātu, nu ir atradies vēl viens veids kā pašsadalīties. Nu vairs nebūs - homoseksuāļi/baznīcēni, bet gan - pozitīvisti/negatīvisti.
pozitīvisms:
- noraida cinismu
- aicina noticēt labajai vēstij
negatīvisms:
- visi viņi kuces un saule ir lampa
- norāda, ka vēstnesis dvako
Cinisms un pohujisms -- infantila reakcija uz to, ka apkārtējā pasaule nav bāztin piebāzta ar mūsu vecāku kopijām, kas mūs aplolos, apčubinās un iebāzīs bonbondziņu mutē, kad vien gribam.
Labā vēsts (eg. koments) -- ticība un reliģiozas jūtas valsts pārvaldes un politikas sakarā? Baznīca tak ir šķirta no valsts, vismaz pagaidām.
Labā vēsts (šai gadījumā) faktiski ir vēl viena infantila reakcija, kad cilvēks sabīstas no sava cinisma. Visapkārt varbūt smird, bet toties tur un tur ir rozes un vispār, ja mēs apskatīsimies apkārt, saulīte spīd!
Nav mūsu valsts (nedz arī zeme) ne miskaste, ne rožu dārzs. Pietiek šur tur gan viena gan otra, bet ja mēs definējam, ka viss ir miskaste/rožu dārzs, tāpēc, ka X ir miskaste/rožu dārzs, mēs neglābjami un šaušalīgi noplicinām "viss" jēdzienu.
Attieksme pret valsti nav ticības jautājums. Man nav "jātic" savai valstij, lai es spētu saskatīt labo un slikto, kas tajā ir, un savu iespēju, vēlmju un slinkuma robežās censtos to pamainīt atbilstoši saviem uzskatiem. Valsts ir ticības spogulis nevis pamats.
Bet paglobālos ticības krīzes apstākļos (Dievs ir miris un nekas cits pat tik nesakarīgs kā viņš nav īsti atrasts), protams rodas vēlme apdvest ar ticību dajebko. Ņe tam kopajut ļudi.
|
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |