Piektdiena -- un uzsvars tieši uz "dienu", tā ir tāda kā viltus ielene, kas ar saules nogurdinātu smaidu sejā cenšas parādīt, ka, lūk, izdrāz viņu, un tad aiz viņas būs īstās dienas: Sestdiena un Svētdiena. Uz Piektdienu uzķeras tie, kuriem jau viss ir Nedēļu kā nostāvējies un nogaidījies, kas nepecietībā žvadzina sīceni.
Pirmdiena -- tā ir nepacietīga uzņēmēja, kuras dzīvē tev ir tikai viena jēga. Ja neatbilsti -- pats vainīgs. Pirmdiena ir dzimusi ne ta vēlā ziemā, ne ta agrīnā pavasarī, kad ārā nav bijis ne saules, ne tumsas un viņas dzīve atspoguļo šo dubulto neesamību.
Otrdiena ir jau drusku līdzīgāka cāļu mātei, ar cilvēcīgāku skatu uz dzīvi, bet viņas primārā rūpe ir nevis par cāļiem, bet par rutīnu, un rūgti maldīsies tas, kurš domās, ka viņa ir piedodošāka nekā patiesībā.
Trešdiena ir cirka akrobāte, kas katrreiz staigā pa augsti novilktu virvi. Taro zīlējumos vienmēr izvelk Taisno tiesu. Atšķirībā no iepriekšējām divām viņā jaušams jau zināms dzīvesprieks, taču darbs prasa savu un parasti viņa ir redzama skatienu stingi horizontā vērstu, kamēr pēdas lavierē šurpu turpu pa striķi.
Ceturtdiena izceļas. Vienmēr ir izcēlusies un vienmēr izcelsies. Ja vēl Piektdienai ir savulaik veltīta zināma daļa no stāsta, tad Ceturtdienai ir veltīts vesels nežēlīgi skaists stāsts. Tiesa gan, kā norāda pati Ceturtdiena, stāsti ir uzskatāmi par morāli novecojušiem, jo saskaņā ar pagājušo gadsimtu tradīcijām, sieviešu lomas tajās izpildīja vīrieši. Ceturtdiena apsver iespēju pārizdot vismaz savu stāstu, vai vismaz pēc tā radīto lugu pāruzvest beidzot ar dienu-sievieti galvenajā lomā. Gundars Āboliņš pagaidām klusē, lai arī viņam arī tas noteikti būtu pa spēkam. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
