02:56 pmTā, nu beidzot, esmu nobriedusi jaunas mūzikas meklējumiem. Citādāk galva jau pilna piedūdota sentimentālu, kaprīzu, kaitinošu, destruktīvu un pārlieku jautru dāmu vokālu. Brīdī, kad steidzīgi meklēju dziesmas savai “dusmu terapijai”, apjautu, ka pleijerī nav nekā, ko vēlos sadzirdēt. Veiksmīgā kārtā uzgāju vienu aizķērušos Entombed daiļdarbu, kuru tad arī noklausījos vismaz reizes piecas. Bet metālmūzikai manā pleijerī ir jābūt obligāti, tā ir kā aptieciņa auto. Jo tādās dienās kā vakardiena, kad šķībāka smaida dēļ vēlos noberzt ādu no kauliņiem pret svešinieka atņirgtajiem zobiem vai sabirdināt loga rūtis sīkās leduspuķu mozaīkās par lieki izteiktu vārdu, citu nevīžību, savu neizdarību - vienīgais glābiņš pasaudzēt savas izmirstošā nervu šūnas ir - atdodot to visu gārdzošajiem, rēcošajiem un aurojošajiem mūziķiem, lai tad viņi manā vietā šķaida savas un citu asinis. Atliek tikai aizvērt acis un pagriezt skaļāk.Nemazāk liela vērtība ir arī tai metālmūzikas daļai, kas pat saulainā dienvidū liek pie debesīm meklēt mēnesi pret kuru kaut savu dižo sāpi, bet tam arī savs noteikts emociju intervāls. Tad nu lūdzu, ja kādam padomā kāda nopietnāk klausāma mūzika, kas tiešām ir jāklausās un jābauda, un nevis ir jāizcieš kā patīkams/bezvērtīgs fona troksnis, esmu atvērta ieteikumiem. UPD: paldies par atsaucību, es to tiešam novērtēju!!!! |
Sudraba skaņa.
January 27th, 2010
03:08 pmVienatnē tukšoju kokčika skārdenes, un daru to tāpēc, ka tā kļūst vieglāk. Briesmīgi, jo ja parasti dzeru, jo jādzer vai vnk ir jādzer, jo ir ko, un tad jau nevar nedzert, vai arī dzeru sastādot kompāniju, tad tagad tāpēc, lai sejas muskuļi kaut nedaudz atmaigtu no nemitīgās pārdomu sejas izteiksmes, lai mani pārņemtu caurspīdīga un miegpilna apātija, lai būtu vieglāk un pietiktu tikai ar sevi vien. Ziniet, pietiek jau arī. |
06:51 pmVelns, cik gan maz vajag pilnīgai labsajūtai.Žēl, ka atceros to tik reti. Esot savā “skoliņā”, jūtos kā pilnīgs frīks. Jāatzīst, man tas ir tik sasodīti vienalga, ko viņi domā vai visticamāk nedomā par mani. Un man vienmēr ir patīkam iesaistīties diskusijā ar savu angļu paranoisko sola biedreni, viņa ir tik uzjautrinoša. Iedomājaties, ka kāds saruna biedrs nepārtraukti iejūtas kādā tēlā. Tās sakāpinātās, pārspīlētās slikta aktiera viltotās emocijas. Uzlūkojot viņu vienmēr iedomājos Padega stiliņā izzīmētu grotesku satīru. Kas zin’, varbūt kādreiz uzskicēšu. |
Powered by Sviesta Ciba