Ever After -

Neieredzu koncertus, kas sākas pirms 22.00, jā, pat tad, kad par to sākšanās laiku ir paziņots laicīgi, jo pēdējā laikā šķiet, ka vnk organiski neesmu spējīgs "tikt" ātrāk, turklāt joprojām esmu spēcīgā industriālās skatuves pasākumu iespaidā, kurš empīriski diktē, ka agrāk par pusnakti tāpat nav ballītes. Rezultātā vakar paspēju tikai uz pēdējām divarpus Dopethrone dziesmām (€3 par dziesmu, yo, dārgāk par bendkempu -- gandrīz varētu teikt, ka esmu bijis Manowar mēroga lielkoncertā), taču par to, ka neieredzu arī Nabaklab jeb to, par ko tas ir kļuvis pēc to resno oligarhu, kas augšā atvēra viesnīcu, iniciatīvas, un sekulārā sūda Subway invāzijas, pārāk neskumu, jo diezin vai arī atrašanos iekš/sviedr-telpās būtu izturējis ilgāk par tām pašām divarpus dziesmām, no kurām pēdējā bija Ain't No Sunshine When She's Gone akmeņmetāla kavers. Saturn's Husk gan gribējās redzēt, principā. Toties viena lieta, ko koncerta laikā sapratu par sevi ir tā, ka, jā, man ļoti patīk tas, kas tur (uz skatuves, festivālos, internetā, manā fūbārā un telefonā, lielākoties) notiek, taču pašu ļoti maz interesē radīt kaut ko līdzīgu, gandrīz vai tikpat labu, piemēram, ūberīgu bleķi, pasakainu neofolku, hipnotisku dejuzāļu industriju vai apokaliptiski nostafotu dūņmetālu. Ja esmu, tad vienmēr esmu gribējis un pēc savas iniciatīvas spēlējis to, ko neviens nav spēlējis agrāk. Iespējams, slikti, bet galvenais, oriģināli :)