Ever After -

Latvija

Šajā valstī kopumā dzīvo kādi 34 cilvēki,
labākajā gadījumā – 134, ņemot vērā visu teritoriju.
Bieži brīnos, nez, kurš piestiprinājis
šo elektrības kasti pie staba lupīnu ieskautā pļavā,
vai arī – kurš apcirpis krūmus pie vecās muižas,
kura šobrīd ir zaudējusi visu, ar ko tā kādreiz
varēja lepoties.
Latvijā, labākajā gadījumā, dzīvo 134 cilvēki,
jo kā gan varētu būt vairāk – es nekur nevienu neredzu,
nekur neviena nav, visas ēkas ir tukšas,
suņubūdās dzīvo apstājies vējš un siena putekļi,
pa grantainiem ceļiem brauc pāris automašīnas,
pilsētās kāds aiziet uz bistro;
bet lielās līnijās man līdzās ir aptuveni 134 cilvēki,
kurus varu saistīt ar šo zemi.
Es ļoti vēlētos satikt vēl kādu, man tiešām liekas,
te ir kļuvis par tukšu, par skumju.
Viņu vietā nenoteiktība sazāģē malku,
klusums izžauj veļu, kuru valkā atpakaļejošs laiks,
radioaparātos guldzina putni
un viesistabu televizorus ieslēdz smagi naktstauriņi,
kuru spārnus sedz biezi, birstoši putekšņi.

es gribēju uztaisīt ierakstu par to dzejoli, jo rodas iespaids, ka autors ar poētisku līdzekļu palīdzību nopūšas par valsts tukšumu, kas, starp citu, ir diskutabls jautājums, jo reizēm man tomēr šķiet, ka cilvēku ir par daudz, piemēram, nesen gāju pārgājienā gar jūru, Kaltenes apkārtnē, faktiski sākot no Rojas (ejot virzienā uz Rīgu) ir problemātiski uztaisīt telti pie jūras, visur mājas, un ņem vērā, ka tas jau ir salīdzinoši mežonīgs reģions (mežonīgākais reģions šobrīd gan ir Sēlija, mežu un purvu zeme), atceros, savulaik pārgājienos, it kā izmirušajā Latgalē arī regulāri radās sajūta, ka cilvēki traucē normāli pavadīt laiku vai taisīt telti. es, piemēram, fanoju par Latvijas tukšumu, jo pasaule ir pārapdzīvota, cibas lietotāji vienmēr priecājas par lielajām kosmopolītiskajām (imperiālistu) rietumu pilsētām, no kurām man vienmēr nāk vēmis.

lai vai kā, atzīstu, ka optimālais cilvēku skaits LV teritorijai ir 3 miljoni, viens Rīgā, divi izkaisīti pa zemi.

turklāt man ļoti nepatīk pretējais, kam vajadzētu izrietēt no dzejoļa - ilgas pēc čupošanās un sociālais. nepatīk čupošanās un sociālais, Latvijā ir milzīgs antisocialitātes potenciāls, ko varētu izmanot produktīvi, ja ne tas tik postoši neiedarbotos uz vietējo psihi un sabiedriskajiem procesiem. antisociālais nenozīmē heitu (es antisociālo vairāk saprotu kā pašpietiekamību), bet vairums vietējo ir iestiguši tādā klusā, indīgā heitā.

Šovasar Rīga-Kolka virzienu mēroju vismaz ceturto vai piekto reizi, bet Liepāja-Kolka bijis tikai vienreiz, šogad mēģināšu vēlreiz, un par mežonīgumu jāpiekrīt, Kurzemes rietumu piekraste mežonīgumā un tukšumā pēc manas Islandes skalas pietuvojas 6-7 ballu līmenim (no desmit). Par Kalteni sūrojos, jo pirmo reizi gāju virzienā no Kolkas, vakarā/naktī sanāk būt Kaltenes apkārtnē, un uz to brīdi besī viss, akmeņi, zāles, nebeidzamās mājas. It kā jau gribu arī Rīga-Ainaži (vai Pērnava), bet mani vienmēr atturējusi civilizētība un lielās šosejas tuvums.

Man patika, ka vienā vai divās vietās ir saglabājušies sovjetu novērošanas torņi.

vārdu sakot, dzejolis grib sociālo un čupošanos, kam es iebilstu.

Neatbalstu feisbuku kā tādu.

Kad caur mātes profilu čekoju feisbuku, man vienmēr ir apziņa "so much power", jā, feisbuku un jebkādus sociālos tīklus var izmantot gan produktīvi, gan neproduktīvi, tās ir tikai socialitātes formas, taču tieši tvitera un feisbuka gadījumā es uzbāzīgi jūtu "medium is the message", forma pārliecinoši ietekmē saturu. Es feisbukā biju uz vienu mēnesi pirms daudziem gadiem erasmusā, tad saklausījos visādus gudrus vīrus un pamanīju, ka visu laiku krītu narcisma kārdinājumā, tāpēc neatgriezeniski izdzēsos. Kad saskatījos Adam Curtis filmas, visas manas aizdomas apstiprinājās.

Nu ja, pārgājiena laikā vairāk par 20 neredzēju.

Es saprotu, tās jau tādas interneta lietpratēju lietas.