Mans tēvs piedzima 1947. gada novembrī. 1949. gada martā vectēvam paziņa pačukstēja, lai ar visu ģimeni pazūd no mājām un kādu laiku nerādās Rīgā. No vēsturnieku pētījumiem zināms, ka sarakstos iekļautos, ja neatrada mājās, tad viņu vietā paņēma citus, randomā, lai "izpildītu kvotas".

Padsmit gadus vēlāk mans vectēvs strādāja par pasniedzēju Rīgas Tehnikumā. Šis cienījamais statuss viņam palīdzēja paglābt savu pusaugu dēlu (topošo hederas tēvu) no lielām nepatikšanām, kad zeņķis bija iemetis Mārupītē 1. maija demonstrācijas plakātu un aizgājis dzert.

Un tad vēl daži smejas, kad es saku, ka kopš aizvēsturiskiem laikiem svarīgākais izdzīvošanai ir sociālās saites, nevis individuālais spēks un izveicība.

(Reply to this)