Windows atmiņas menedžments vienkārši sūkā. Normālā situācijā, ja pietrūkst operatīvā atmiņa, daļa no tās (visvecākie ieraksti) tiek nogrūsti cietajā diskā. Bet izrādās, Windozē šis vislaik savā nodabā swapo uz disku datus no atmiņas pat tad, ja pēc tā nav nekādas vajadzības. Šim vienkārši patīk, ja visu laiku ir kādi 100MB brīvas operatīvās atmiņas. Bļin. Bet tas nozīmē, ka reāli tiek samazināts izmantojamās atmiņas apjoms, jo šie 100 (vai cik tur) MB, ko Windozei patīk vislaik turēt brīvus, tiek izmantoti tikai tajās ne-tik-biežajās situācijās, kad atmiņa tiek aizpildīta ātrāk, nekā šis paspēj citu atmiņas daļu noswapot uz disku, piemēram, atverot vienlaicīgi daudzas milzīgas programmas un strauji starp tām pārslēdzoties.
Nu, tagad vismaz ir skaidrs, kāpēc ir tā, ka ja datoru kādu laiku neaiztiek, un pēc tam mēģina atvērt kādu minimizētu programmu, tad šis nezcikilgi grabina cieto disku, jo ir savā nodabā sagrūdis visu iespējamo cietajā diskā, pat ja operatīvās atmiņas pietiek.

Visnotaļ saprātīgi.
Īstenībā, derētu papētīt, cik advancēti ir uztaisīta kešošana linux kernelī un cik daudz pūļu prasītu pievienot iespēju to visu piekonfigurēt atbilstoši katra konkrēta jūzera vajadzībām. Source tā kā būtu pieejama, bet rakties tam visam cauri, mja, tas varētu prasīt daudz laika...
Neesmu par to pilnīgi drošs, bet, šķiet, ka arī linux neiet tik tālu, lai ļautu jūzeriem pašiem noteikt, kuras aplikācijas ir kritiskas un nevajag swapot, vai, teiksim, vajag swapot tikai galējos gadījumos, piemēram, ja atmiņas pietrūkst kernelim. Kaut arī tas ir normāli swapot diskā vissenāk lietotos atmiņas ierakstus, pieņemot, ka tie ir vismazāk vajadzīgi, tomēr tas ir kaitinoši atklāt, ka, piemēram, browseris un e-mail klients ir pa nakti noswapots cietnī, jo opsistēma izdomāja veltīt vairāk atmiņas failu kešam, jo fonā visu laiku darbojas dc++ visu laiku lasot un rakstot failus, bet patiesībā dc++ un failu kešs man nav nekāda prioritāte un man ir nospļauties par to, cik optimāli dators darbojas tad, kad es pie tā nesēžu.