barvins
barvins 2005-12-13 23:37

Sesija


Priekšvēsture.
Septembra sākuma pieteicos studijām filozofijas bakalaura neklātienes programmā. Neklātienes grupa netika nokomplektēta, jo (it kā) pietrūka cilvēku, tādēļ man piedāvāja vietu klātienes grupā budžeta vietā. Brīdi pasvārstījos un piekritu - galu galā, ja par to nekas nav jāmaksā, tad kādēļ gan nepamēģināt.

Tagadne.
Sesija strauji tuvojas un izjūtas ir stipri līdzīgas, kā iepriekšējās sesijas laikā - šķiet, ka klātienes grupa tomēr man nav derīga. Tikai nepārprotiet - daudzas lekcijas bija ļoti interesantas. Citas gan ne tik ļoti. Taču sesija mani nudien neinteresē.

Problēmas.

Laiks.
Lekciju apmeklēšana prasa 15 stundas nedēļā. Ja ieskaita starpbrīžus, kuros tik tikko pietiek laika aiziet paēst, tad sanāk 18 stundas nedēļā. Darbā oficiāli jāstrādā 6 stundas dienā, t.i., 30 stundas nedēļā. Taču dēļ lekciju apmeklējuma sanāk knapi 4 stundas dienā. Šmaucos. Bet, tā kā ēst gribas, darbu pamest netaisos.

Studiju programma ir paredzēta 40 tundām nedēļā - puse lekcijas, puse mājasdarbi, tekstu lasīšana un tamlīdzīgs darbs. Vakarā, mājās pirms gulētiešanas man paliek maksimums 4 stundas laika. Tātad, ja es visu šo laiku ziedoju mācībām, tad visi referāti un mājasdarbi ir laicīgi nodoti. Protams, ka es negribu visu savu vakarā atlikušo laiku ziedot mācībām - tomēr vakariņas jāpaēd, jāatslābinās pēc dienas stresa. Kaut kādu laiku gribas ziedod ģimenei, draugiem. Kaut kādu laiku gribas atlicināt ģitārspēlei, kādai grāmatai un siltai vannai. Rezultātā mājās ziedoju laiku mācībām tikai atsevišķos gadījumos, kad pagadās kas pietiekami interesants. Teorētiski varētu izmantot studijām (lasīšanai) arī to laiku, ko pavadu sabiedriskajā transportā. Taču, diemžēl, iespēja apsēsties rodas ļoti reti, un kājās stāvot lasīt ir ļoti nogurdinoši.

Darba specifika nozīmē, ka ik pa laikam būs komandējums, ik pa laikam gadīsies kāda ķibele, un tad man būs steidzīgi jādodas uz ofisu visu savest kārtībā. Tas nozīmē vēl papildus kavētas lekcijas, ja neskaita tās, kuras vienkārši noguļu. Pilna laika klātienes studiju programma vienkārši nav paredzēta strādājošam cilvēkam. Protams, var jau kaut kā izšmaukt, bet ir tādi mācību priekšmeti, kur gribot negribot ir jāiegulda daudz laika, lai varētu veiksmīgi tikt galā ar sesiju.

Mācību procesa organizācija.
Mācības organizētas tādā veidā, ka kaut kāda laika patēriņa optimizācija ir diezgan neiespējama. Pirmkārt, jau galvenā mācību forma ir lekcija. Tas nozīmē, ka:
1)pasniedzējs runā daudz lēnāk, nekā ir iespējams lasīt tekstu;
2)pasniedzējs runā daudz lieka - liriskas atkāpes, atkārtošanās;
3)ja grib saglabāt pasniedzēja runāto vēlākai izmantošanai, tad tas ir pašam jāpieraksta, vēlāk tērējot daudz laika, lai atšifrētu rokrakstu. No copy->paste.

Protams, ir izņēmumi - atsevišķi pasniedzēji, kas runā pietiekami koncentrēti un skaidri. Ir pasniedzēji, kuri piedāvā studiju materiālus ērti lietojamā rakstītā formā internetā (šajos gadījumos uz lekcijām nemaz nav vērts iet). Taču kopējā tendence ir tāda, ka lekcijās tiek bezmērķīgi iztērēts ļoti daudz laika. Kā lai to pasaka, mmm, ja grāmatā vai internetā izdodas atrast informāciju, kas jau ir zināma, vai kas nav saistoša, tad var vienkārši pāršķirt citu lapu, citu nodaļu, vai paņemt citu grāmatu vai aiziet uz citu mājaslapu. Pasniedzēju nevar "patīt uz priekšu", kad tas ir aizpļāpājies neceļos, nevar apklusināt, kad gribas apdomāties. Faktiski, vienīgā lieta, kur pasniedzēji patiešām ir kaut kam derīgi, ir jautājumu uzdošanai.

Pasniedzēju vidū ir pārāk maza konkurence un pārāk maza motivācija (financiāla?), lai nodrošinātu labu pasniegšanas kvalitāti, t.i., lai pasniegtu cilvēki, kas tam ir pietiekami labi sagatavojušies. Ir pārāk daudz studentu uz vienu pasniedzēju, lai pasniedzējs varētu izpatikt visu studentu interesēm.

Kas attiecas uz mājasdarbiem, tad arī tur ir daudz organizācijas problēmu, kas prasa patērēt daudz laika un rada nevajadzīgu stresu.
Pirmkārt, ir gadījumi, kad studenta atzīmes ir atkarīgas no izpildīto mājasdarbu skaita, līdz ar to students pats nevar izvēlēties, kurus mājasdarbus tam ir nepieciešams pildīt. Students ir spiests pildīt arī tos mājasdarbus, kur nepieciešamais zināšanu/iemaņu līmenis ir zemāks par studenta spējām - lieks darbs. Otrkārt, ir problēmas ar mājasdarbos nepieciešamo literatūru. Visbiežāk to ir iespējams dabūt tikai bibliotēkā, kur tā ir pieejama ļoti ierobežotā skaitā, un to nav pat iespējams paņemt uz mājām. Bez tam, apsniedzēji ļoti bieži mēdz nosaukt literatūras nosaukumu un autoru, nepacenšoties to uzrakstīt. Tas rada zināmas grūtības, ja neizdodas šos nosaukumus paturēt atmiņā, un vēl papildus problēmas cenšoties atšifrēt kāda ārzemju autora uzvārda rakstību.

Atzīmes, vērtēšana.
Sesija vēl nav sākusies, tādēļ pagaidām atturēšos pārlieku kritizēt studentu vērtēšanas sistēmu. Taču tik daudz gan gribu pateikt ka, vismaz filosofijas fakultātē būtu muļķīgi vērtēt studenta faktu zināšanas. Iemaņas, prasme iegūt un pielietot savas zināšanas - tas ir tas, ko būtu jāvērtē, un, patiesībā, tas, ko lielākā daļa pasniedzēju arī sola darīt. Bet te nu parādās problēma - kā pārbaudīt studenta spējas pielietot savas prasmes, ja vienīgā problēma, kas studentam eksāmenā ir jārisina, ir "kā dabūt lielāku atzīmi". Jo nekas cits, kā vienīgi atzīmes lielums, no studenta darbības eksāmenā nav atkarīgs - piedāvātās problēmas pārsvarā ir mākslīgas / novecojušas / neaktuālas / neauglīgas - nekāda īsta labuma no to risināšanas nav. Līdz ar to rodas šaubas, vai spēja dabūt labu atzīmi ir kaut kādā veidā saistīta ar spēju risināt reālas problēmas.

Izvēles principi.
Es esmu programmētājs, sistēmanalītiķis. Esmu pieradis nepārtraukti izvēlēties līdzekļus, kas, manuprāt, vislabāk palīdzēs atrisināt problēmu - izvēlēties programmēšanas valodu, kurā visvieglāk panākt vēlamo rezultātu, izvēlēties, kā projektēt/strukturēt sistēmu, lai tā būtu ātri uztaisāma, viegli labojama un pielāgojama, un pildītu tai uzticēto uzdevumu. Esmu pieradis atrast un novērst kļūdu cēloņus. Būtībā tas nozīmē savākt informāciju par problēmu, un, kad informācijas ir pietiekami daudz, to analizēt, sakārtot, lai varētu izprast problēmas būtību, un tad veikt pamatotu izvēli, lai problēmu atrisinātu. Lielākā daļa zināšanu, kas ir cilvēces rīcībā, ir iegūtas šāda procesa rezultāta - cenšoties ievākt informāciju, lai varētu atrisināt problēmu. Šajā kategorijā noteikti ietilpst zināšanas, kura iegūtas cenšoties apmierināt zinātkāri - tā, niekošanās tīri aiz intereses. Protams, ir daļa zināšanu, kuras radušās nejauši, t.i., cenšoties rast risinājumu problēmai A, netīšam atrod risinājumu problēmai B.

Kāds tam visam sakars ar universitāti?
Pirmkārt jau tāds, ka universitātē pārsvarā nodarbojas nevis ar zināšanu meklēšanu, lai atrsinātu problēmu, bet gan ar esošo zināšanu strukturēšanu un pavairošanu, t.i., pārstāstīšanu pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Ja šajā pārstāstīšanas gaitā aizmirst pieminēt, kam šīs zināšanas ir paredzētas, t.i., kādas problēmas tās atrisina, vai kādu problēmu risināšanas gaitā tās ir atrastas, tad gribot negribot rodas iespaids, ka tās ir bezjēdzīgas, nekam nevajadzīgas.

Otrkārt, tā kā esmu pieradis pats izvēlēties līdzekļus, ar kuriem risināt savas problēmas, tad man ir grūti pieņemt, ka universitāte to izvēlas manā vietā, tā, it kā zinātu, kas man konkrētajā mirklī ir vajadzīgs. Neviens man nepajautā, vai man patreiz ir nepieciešams studēt latīņu valodu. Nu skaidrs, ka nav - kad būs nepieciešams, tad studēšu. Taču universitāte piedāvā mācību programmas pakās (kursos, semestros) - ja gribi studēt vienu priekšmetu, nāksies studēt arī visus pārējos. Nav brīnums, ka es bieži izvēlos neapmeklēt lekcijas vai nepildīt mājasdarbus, tā vietā izvēloties darīt lietas, no kurām labums ir uzreiz, un tiek atrisināta aktuāla problēma - piemēram, paēdu vakariņas vai darbā salaboju kādu gļuku, kura dēļ daudzi cilvēki plēš matus un skaita zaudēto laiku un naudu. Un, protams, pie vainas ir arī šis efekts.

Kopsavilkums.
Ko man tagad iesākt? Droši vien jākārto eksāmeni priekšmetos, kas man šķiet interesanti un vajadzīgi, un kuriem pietiek laika, netērējot spēkus un neradot lieku stresu krāmējoties ar pārējiem. Ja izrādīsies, ka tas nav pietiekami, lai nokārtotu sesiju, tad būs vien veicīgi jāeksmatrikulējas. Galu galā, zaudēts jau nekas netiek - man par to nekas nebija jāmaksā.

Lai apmierinātu savu ziņkārību, vienmēr varu lietot veco labo internetu un grāmatas - tas vienmēr nostrādā. Taču universitātē tomēr var piedāvāt kādu svaigu informāciju, ko citādi nebūtu uzodis, kā arī visādus jocīgus pasniedzējus, kuros ir vērts paklausīties. Tādēļ, ja filozofijas fakultātē kādreiz izdosies noorganizēt neklātienes grupu, tad uz to, droši vien, būtu vērts parakstīties. Kā arī jānoskaidro, kāda ir lekciju brīvklausīšanās sistēma - tas man dotu iespēju izvēlēties lekcijas, kuras gribu klausīties, kā arī normāli sabalansēt savu laiku.

Kāds, droši vien, varētu argumentēt kaut ko par grāda iegūšanu vai neiegūšanu, taču es nespēju saskatīt nekādu labumu, ko man šāds grāds spētu sniegt, ja neskaita reputāciju, kuras pamatotība ir visai apšaubāma.
barvins
barvins 2005-12-19 10:18

Re: aizstaaviibas runa personiigam vaajumam...?

Protams, ka tā ir aizstāvības runa. Es taču nevaru darīt kaut ko, kas ir pilnīgi pretrunā ar vispārpieņemtajām normām, nedodot tam par labu nekādus argumentus.
Taču tas nebūt nenozīmē, ka neesmu spējīgs uz "pietiekami ilgu, apzinaatu un meerkjtieciigu darbiibu". Un uzsvars ir liekams uz vārda "mērķis" - kā jau tekstā argumentēju, manā izpratnē universitātei ir grūti radīt manī mērķtiecīgas darbības ilūziju - tā nevis koncentrējas uz mērķi, bet izplūst uz visām pusēm, liekot daudz laika veltīt nesaistītām un liekām problēmām.
Vai ir pietiekams pamats apgalvot, ka studijas universitātē palīdz man nokļūt pie mana mērķa, vai ka tās palīdz nokļūt pie mana mērķa labāk, nekā citas metodes? Ja tev ir kādi argumenti, tad klāj vaļā, izskatīšu, bet pagaidām man šķiet, ka universitāte ir drīzāk traucēklis un kavēklis manai ilglaicīgajai, mērķtiecīgajai darbībai.

Bet nu hmm..., es laikam ietilpstu tajā atlikušajā 1% gadījumu. Nu ne par ko mani nevar piespiest mazgāt traukus, kaut varu to mierīgi izdarīt izmantojot savu pašreizējo zināšanu bāzi. Es vienmēr spirināšos un meklēšu labākus variantus, kas nav tik lēni vai tik ķēpīgi, teiksim, nogrūžot darbu kādam citam, vai kaut vai trauku mazgājamajai mašīnai, vai kaut vai cenšoties mazāk traukus piesmērēt;)