Protams, ka tā ir aizstāvības runa. Es taču nevaru darīt kaut ko, kas ir pilnīgi pretrunā ar vispārpieņemtajām normām, nedodot tam par labu nekādus argumentus.
Taču tas nebūt nenozīmē, ka neesmu spējīgs uz "pietiekami ilgu, apzinaatu un meerkjtieciigu darbiibu". Un uzsvars ir liekams uz vārda "mērķis" - kā jau tekstā argumentēju, manā izpratnē universitātei ir grūti radīt manī mērķtiecīgas darbības ilūziju - tā nevis koncentrējas uz mērķi, bet izplūst uz visām pusēm, liekot daudz laika veltīt nesaistītām un liekām problēmām.
Vai ir pietiekams pamats apgalvot, ka studijas universitātē palīdz man nokļūt pie mana mērķa, vai ka tās palīdz nokļūt pie mana mērķa labāk, nekā citas metodes? Ja tev ir kādi argumenti, tad klāj vaļā, izskatīšu, bet pagaidām man šķiet, ka universitāte ir drīzāk traucēklis un kavēklis manai ilglaicīgajai, mērķtiecīgajai darbībai.

Bet nu hmm..., es laikam ietilpstu tajā atlikušajā 1% gadījumu. Nu ne par ko mani nevar piespiest mazgāt traukus, kaut varu to mierīgi izdarīt izmantojot savu pašreizējo zināšanu bāzi. Es vienmēr spirināšos un meklēšu labākus variantus, kas nav tik lēni vai tik ķēpīgi, teiksim, nogrūžot darbu kādam citam, vai kaut vai trauku mazgājamajai mašīnai, vai kaut vai cenšoties mazāk traukus piesmērēt;)