Problēma:
Patreiz nav manāma jauna kultūras paradigma, kas ļautu izglītotiem cilvēkiem izgudrot ko kvalitatīvi jaunu humanitārajā jomā. Izglītots cilvēks ir neapmierināts, jo zina tik daudz, ka nespēj radīt kaut ko nebijušu, tikai atražot jau iepriekš radīto.

Situācija:
Vienmēr ir jaunā paaudze, kas vēl neko nezina un iemācās to vai nu no pierakstiem (bibliotēkām), vai iepriekšējās paaudzes skolotājiem, vai arī paši no savas pieredzes. Jaunajai paaudzei ir interesanti, līdz šie sasniedz piesātinājumu. Bibliotēkas un skolotāji nodrošina ātrāku zināšanu apguvi, savukārt, mācīšanās no savas pieredzes nozīmē lēnāku, bet interesantāku zināšanu apguvi, jeb, būtībā tas nozīmē zināšanu radīšanu (tas nekas, ka kāds cits jau to pašu kādreiz ir izdomājis - radīšanas process notiek šā vai tā).

Risinājums1: Zināšanu ir tik daudz, ka viens mudaks var sasniegt piesātinājumu vienā specialitātē un, redzot, ka nespēj tur vairs neko jaunu saskatīt, pārcelties uz citu specialitāti, pēc tam atkal uz citu un atkal uz citu - pietiks līdz mūža beigām. Problēma: kaut ko radīt varēs tikai zināšanu apguves sākumposmā, kamēr vēl nezinās pārāk daudz. Būtībā tā ir vairākkārtēja atgriešanās bērnībā.

Risinājums2: Kļūt par skolotāju - pasniegt jaunajai paaudzei savas zināšanas, ievietojot tās attiecīgā laikmeta modes mērcē. Būtībā tā ir atteikšanās radīt ko kvalitatīvi jaunu, tā vietā nodarbojoties ar kvantitāti - izplatot zināšanas citiem.

Risinājums3: Nodedzināt bibliotēkas, lai nākošās paaudzes nezinātu, ka atražo jau iepriekš zināto, un šiem būtu interesanti. Problēma: Nepalīdz pašam, bet tikai nākošajām paaudzēm. Palielinās atražošanas iespēja (visi nodarbojas ar velosipēdu izgudrošanu), līdz ar to palēninās zināšanu attīstības temps. Nemaz nerunājot par iespēju, ka daudzi nomirs badā nespējot pielāgoties pasaulei, kas pēc zināšanu bāzes zuduma strauji mainīsies.

Risinājums4: Pievērsties dabaszinātnēm - tur vēl ir daudz neatklāta un daudz iespēju izpaust savas radīšanas tieksmes.

Risinājums5: Pievērsties nevis fundamentālajām zināšanām, bet inženierijai (mākslai), tobiš, likt savas zināšanas lietā un, balstoties uz tām, radīt interesantas lietas. Pievērsties formai, nevis saturam. No sērijas, daudzi var uzbūvēt torni, bet Eifeļa torni var uzbūvēt tikai Eifelis. Nevis "ko pateikt", bet "kā pateikt".

biblioteeku dedzinaashana noteikti ir interesanta! man prieks un jaunajai paaudzei prieks :)

muljkjiiga probleema!!! domaaju ka taada pati taa bija arii pirms 100gadiem... manupraat visas jomas var bezgaliigi papildinaat ar jaunaam idejaam! laika jautaajums... piektajam risinaajumam vajadzeetu kljuut aizvien populaaraakam.

Mmm, mja, droši vien pirms 100 gadiem bija tāpat. Protams, ka visas jomas var bezgalīgi papildināt ar jaunām idejām, bet cik būs tādu ideju, kas ir daudzmaz jēdzīgas. Piemēram, es jebkurā jomā varu pateikt jaunu ideju: "āboli skrien ātrāk nekā bumbieri", bet šī ideja nedod nekādu labumu. Tādu ideju, kas tik tiešām ir jaunas, un kas dod kādu labumu, ir gaužām maz un tās uzrodas pietiekami reti. Nu, piemēram, vai tu esi izdomājis kādu jaunu ģitārspēles paņēmienu, ko neviens vēl nebija izmēģinājis pirms tevis? Nedomāju gan. Un tas var radīt zināmas bažas, ka vispār neko jaunu nevar vairs izdomāt, ka notis ir tik daudz cik ir, un vienalga kādu dziesmu tu saraksti, vienmēr tu atradīsi kādu vecāku dziesmu, kas tai ir līdzīga. Tas rada bažas, ka ja cilvēks grib būt oriģināls, tad vai nu viņš neko neradīs (jo viss, ko viņš mēģina radīt, izrādās ir bijis jau iepriekš), vai arī radīs kaut kādu nesaprotamu sūdu, kas būs gan oriģināls, bet nebūs labs un sakarīgs, jo sakarīgās lietas jau lielākoties ir izdomātas.
Ar to es gribu teikt, ka šajās jomās, kur ir jau gadsimtiem krāta pieredze (kā mūzika vai filosofija), nevajadzētu izvirzīt par savu mērķi būt oriģinālam. Labāk apmierināties ar to, ka tu esi labs un atstāt oriģinalitāti gadījuma ziņā.
Savādāk ir jaunākās nozarēs, piemēram, IT jomā - tur vēl visas jēdzīgās iedejas nav izsmeltas, tur vēl ir pietiekami daudz neizzinātas telpas.