Problēma:
Patreiz nav manāma jauna kultūras paradigma, kas ļautu izglītotiem cilvēkiem izgudrot ko kvalitatīvi jaunu humanitārajā jomā. Izglītots cilvēks ir neapmierināts, jo zina tik daudz, ka nespēj radīt kaut ko nebijušu, tikai atražot jau iepriekš radīto.

Situācija:
Vienmēr ir jaunā paaudze, kas vēl neko nezina un iemācās to vai nu no pierakstiem (bibliotēkām), vai iepriekšējās paaudzes skolotājiem, vai arī paši no savas pieredzes. Jaunajai paaudzei ir interesanti, līdz šie sasniedz piesātinājumu. Bibliotēkas un skolotāji nodrošina ātrāku zināšanu apguvi, savukārt, mācīšanās no savas pieredzes nozīmē lēnāku, bet interesantāku zināšanu apguvi, jeb, būtībā tas nozīmē zināšanu radīšanu (tas nekas, ka kāds cits jau to pašu kādreiz ir izdomājis - radīšanas process notiek šā vai tā).

Risinājums1: Zināšanu ir tik daudz, ka viens mudaks var sasniegt piesātinājumu vienā specialitātē un, redzot, ka nespēj tur vairs neko jaunu saskatīt, pārcelties uz citu specialitāti, pēc tam atkal uz citu un atkal uz citu - pietiks līdz mūža beigām. Problēma: kaut ko radīt varēs tikai zināšanu apguves sākumposmā, kamēr vēl nezinās pārāk daudz. Būtībā tā ir vairākkārtēja atgriešanās bērnībā.

Risinājums2: Kļūt par skolotāju - pasniegt jaunajai paaudzei savas zināšanas, ievietojot tās attiecīgā laikmeta modes mērcē. Būtībā tā ir atteikšanās radīt ko kvalitatīvi jaunu, tā vietā nodarbojoties ar kvantitāti - izplatot zināšanas citiem.

Risinājums3: Nodedzināt bibliotēkas, lai nākošās paaudzes nezinātu, ka atražo jau iepriekš zināto, un šiem būtu interesanti. Problēma: Nepalīdz pašam, bet tikai nākošajām paaudzēm. Palielinās atražošanas iespēja (visi nodarbojas ar velosipēdu izgudrošanu), līdz ar to palēninās zināšanu attīstības temps. Nemaz nerunājot par iespēju, ka daudzi nomirs badā nespējot pielāgoties pasaulei, kas pēc zināšanu bāzes zuduma strauji mainīsies.

Risinājums4: Pievērsties dabaszinātnēm - tur vēl ir daudz neatklāta un daudz iespēju izpaust savas radīšanas tieksmes.

Risinājums5: Pievērsties nevis fundamentālajām zināšanām, bet inženierijai (mākslai), tobiš, likt savas zināšanas lietā un, balstoties uz tām, radīt interesantas lietas. Pievērsties formai, nevis saturam. No sērijas, daudzi var uzbūvēt torni, bet Eifeļa torni var uzbūvēt tikai Eifelis. Nevis "ko pateikt", bet "kā pateikt".

To tev Kūlis teica, ka nav jauna kultparadigma, un kā nav, tā nav? Es domāju, ka par to vajadzētu paraudāt: sāls izēdīs vaigos dobītes, un tajos uzplauks jauni ziedi.

Un vēl var izvirzīt tādu hipotēzi: mūsdienu kultūrā par pozitīvu vērtību tik ļoti tiek atzīts tikai viss galēji jaunais (ne jau velti cirkulē tādi moderni apzīmējumi kā radošais direktors vai kreatīvais darbonis), un pretējā medaļas puse- atražošana- atkal skaitās tik ļoti fui lieta, ka tā ātri atduras pret savu spēju robežām, kur arī sāk nodarboties ar kumkstēšanu. Jaunu ideju trūkums humanitārajās zinātnēs nav nekas svešs arī iepriekšējiem laikmetiem- lai kādu autoru ņemtu, vienmēr var atrast, ka viņš savas domas vismaz daļēji aizlienējis no saviem preikštečuiem. Droši vien, ka tā ir humanitāro zin. īpatnība, ka to idejas vislaik uzpeld atkal un atkal, principā nenoveco. Turpretī dabaszinātnēs iepriekšējie atklājumi ir interesanti tikai kā vēsture un aktuāli tie mūsdienu pētījumos nav izmantojami. Vārdu sakot, nepiekrītu, ka jaunu ideju trūkums hum. zin. būtu kāda īpaša šī laika sāpe.

Hmm, neatceros vai Kūlis vai kas cits, bet kāds to pagājušonedēļ lekcijās pieminēja.
Sāpīgums šajā jomā ir tieši proporcionāls katra konkrētā cilvēka ego, ambīcijām un emocionalitātei. Objektīvi skatoties problēmas nemaz nav. Būtībā jau nevienam nav vajadzīgs, lai kāds radītu kaut ko jaunu - pieprasītas ir nevis jaunas, bet lietderīgas un/vai skaistas lietas. Tobiš, jaunums un oriģinalitāte pats par sevi vēl nav vērtība.