To tev Kūlis teica, ka nav jauna kultparadigma, un kā nav, tā nav? Es domāju, ka par to vajadzētu paraudāt: sāls izēdīs vaigos dobītes, un tajos uzplauks jauni ziedi.

Un vēl var izvirzīt tādu hipotēzi: mūsdienu kultūrā par pozitīvu vērtību tik ļoti tiek atzīts tikai viss galēji jaunais (ne jau velti cirkulē tādi moderni apzīmējumi kā radošais direktors vai kreatīvais darbonis), un pretējā medaļas puse- atražošana- atkal skaitās tik ļoti fui lieta, ka tā ātri atduras pret savu spēju robežām, kur arī sāk nodarboties ar kumkstēšanu. Jaunu ideju trūkums humanitārajās zinātnēs nav nekas svešs arī iepriekšējiem laikmetiem- lai kādu autoru ņemtu, vienmēr var atrast, ka viņš savas domas vismaz daļēji aizlienējis no saviem preikštečuiem. Droši vien, ka tā ir humanitāro zin. īpatnība, ka to idejas vislaik uzpeld atkal un atkal, principā nenoveco. Turpretī dabaszinātnēs iepriekšējie atklājumi ir interesanti tikai kā vēsture un aktuāli tie mūsdienu pētījumos nav izmantojami. Vārdu sakot, nepiekrītu, ka jaunu ideju trūkums hum. zin. būtu kāda īpaša šī laika sāpe.