Kārtējā mizantropijas lēkme. Ai nē, tas ir savādāk - es neienīstu visus cilvēkus - tikai visus cilvēkus, izņemot sevi. Kāpēc ienīstu? Tāpēc, ka man šķiet, ka viņi to vien dara, kā stājas ceļā manām vēlmēm. Vienkārši sestdien un svētdien pārāk ilgi esmu uzturējies sabiedrībā, kas visu laiku grib tusēties un runāties, un grib, lai pievēršu savu uzmanību viņiem, neļaujot man lāgā ne attapties, ne pašam savas domas padomāt. Tobiš, tāda sajūta, ka es visu daru citiem, bet pašam nekā nepaliek.
Nekas, pāries.

Un ko tu pats gribi?
Lai tev pievērš uzmanību & viskautko dara, lai tev būtu labi, vai lai liek tevi mierā?

/bez ironijas, protams. Man, piemēram, lielākoties gribas, lai mani liek mierā.

Gandrīz vienmēr - lai liek mani mierā. Jo tā cilvēknīšana man rodas no pārāk ilgas uzturēšanās cilvēku sabiedrībā, kur nav iespējams uzvesties brīvi, t.i., risināt tās problēmas, kas man tobrīd ir aktuālas. Bet nu jau tas ir daudzmaz pārgājis - par uzmanības pievēršanu neapvainotos.

nujā, laikam šitādā gadījumā visprātīgāk ir dzīvot pēc čuja-ņuha-poņas (vismaz kamēr cilvēks blakus sapratīs un neuztvers pārāk jūtīgi tekstu "liec, lūdzu, mani mierā uz brīdi").

būs jau oki.
a varbūt mizantropija ir pazīme tam, ka tevī aug cilvēkmīlestība? ;)
(kas tā varētu būt - paaugstinās jūtīgums pret cilvēkiem, tāpēc arī asāk tiek uztverta viņu iejaukšanās tavā pasaulē - vai arī viņiem vienkārši ir vairāk iespēju iejaukties tavā pasaulē)

Nu nez - šitā mana cilvēknīšana ir gluži normāla parādība, kas man vienmēr uznāk pēc ilgākiem tusiņiem, un diez vai tas liecina par kaut kādām izmaiņām manā cilvēkmīlestībā, bet drīzāk tās ir parastās manas attieksmes fluktuācijas. Tobiš, iejaukšanās manā pasaulē tiek uztverta asāk tikai tāpēc, ka es savai pasaulei pēdējā laikā esmu veltījis pārāk maz laika.
Tobiš, man pastāv zināms līdzsvars - kaut kāds viduspunkts starp sabiedriskumu un individualitāti, un patrreiz esmu pārāk daudz nosvēries sabiedriskuma pusē, kā rezultātā individualitāte sauc atpakaļ.