Kārtējā mizantropijas lēkme. Ai nē, tas ir savādāk - es neienīstu visus cilvēkus - tikai visus cilvēkus, izņemot sevi. Kāpēc ienīstu? Tāpēc, ka man šķiet, ka viņi to vien dara, kā stājas ceļā manām vēlmēm. Vienkārši sestdien un svētdien pārāk ilgi esmu uzturējies sabiedrībā, kas visu laiku grib tusēties un runāties, un grib, lai pievēršu savu uzmanību viņiem, neļaujot man lāgā ne attapties, ne pašam savas domas padomāt. Tobiš, tāda sajūta, ka es visu daru citiem, bet pašam nekā nepaliek.
Nekas, pāries.