Nu nez - šitā mana cilvēknīšana ir gluži normāla parādība, kas man vienmēr uznāk pēc ilgākiem tusiņiem, un diez vai tas liecina par kaut kādām izmaiņām manā cilvēkmīlestībā, bet drīzāk tās ir parastās manas attieksmes fluktuācijas. Tobiš, iejaukšanās manā pasaulē tiek uztverta asāk tikai tāpēc, ka es savai pasaulei pēdējā laikā esmu veltījis pārāk maz laika.
Tobiš, man pastāv zināms līdzsvars - kaut kāds viduspunkts starp sabiedriskumu un individualitāti, un patrreiz esmu pārāk daudz nosvēries sabiedriskuma pusē, kā rezultātā individualitāte sauc atpakaļ.