Kārtējās cīņas, lai spētu ieinteresēties par kaut ko un spētu koncentrēties to darot. Izvilkt krāsaino pavedienu no haosa, un sekot tam.

un kaa sanaak?
driizaak jau nevis izvilkt bet pashradiit to pavedienu ;)

Kā sanāk? Tikko paēdu pusdienas, līdz ar to man ir vienalga, kā sanāk - tāpat ir labi;) Droši vien pēc pāris stundām situācija mainīsies, un tad jau redzēs, kā sanāks.
Pašradīt, hmm. Tas ir strīdīgs jautājums. Ja es pa ceļu neeju, tas vēl nenozīmē, ka ceļš nepastāv. Ja es pa ceļu eju, tas vēl nenozīmē, ka es ceļu pats esmu radījis. Es drīzāk sliecos domāt, ka mans darbs ir tikai izvēlēties - radīšana notiek pietiekami automātiski un nepamanāmi, lai nejustos par to atbildīgs. Bet, īstenībā, nav svarīgi, kā uz to skatās, svarīgi, lai būtu rezultāts, tobiš, lai šis pavediens šādā vai tādā veidā tiktu nez no kurienes izrakts.

savaa veidaa tiek radiits arii celjsh, bez tevis taa nav. ja nav atbildiiba taas vietaa staajas pashpluusma un vai tas nav tas no kaa mees censhamies izvairiities?
jaa jaa eeshanas bauda sajaa zin jaa ir fenomenaala :))))

Nez. Es gan necenšos izvairīties no pašplūsmas - pašplūsma var būt ļoti patīkama. Es tikai gribu, lai pašplūsma norit man vēlamā virzienā.
Bet, savā ziņā, protams, ceļš tiek radīts, to noliegt nevaru. Jautājums tik, cik daudz tas ir tiek radīts apzināti, cik daudz neapzināti.

0'jaa skaidrs ka taa ir patiikama, protams, tikai gadiijumaa, ja nerodas opoziicija starp veelamo un esosho, bet vienmeer jau var esosho uzdot par veelamo ;)

Nu ja:)
Tik jāskatās, kas kurā gadījumā ir vieglāk - mainīt vēlmes atbilstoši pasaulei vai mainiit pasauli atbilstoši vēlmēm. I mean, ja ļoti gribas čurāt, tad ir daudz vieglāk pačurāt, nekā iedomāties, ka negribas čurāt;)

mietpilsonis!

;)

Optimizētājs - vislielākais iespējamais efekts izdarot vismazāko piepūli - atliek vienreiz ieriktēt straumi pareizajā virzienā, lai pēc tam varētu mierīgi plūst un uztraukties par citām lietām.

mhm. kā tajā klasiskajā situācijā, kurā sieva izmisusi sūdzas vīram par to, ka viņš nekad nesaka viņai, ka mīl. uz ko vīrs (viegli pārsteigts) atbild, ka ir to pateicis pirms 20 gadiem un būtu informējis, ja būtu bijušas kādas izmaiņas :)))

:D

varbūt mēģini piešķirt visiem procesam cilvēciskas īpašības un taisi augšā mystery romance?

;)

Ha, negaidīts pavērsiens. Jāiet uzpīpēt:)

Nope, šie nemaz neatgādina cilvēkus.
Bet izfunktierēju, ka problēma ir laika sadalījumā.
Varu sadalīt laika nosišanas veidus divās kategorijās. Pirmajā kategorijā ietilpst īslaicīgas aktivitātes, kuru ir daudz, bet kuras katra pati par sevi neprasa daudz laika. Piemēram, informācijas uzsūkšana no grāmatām (pārdesmit lappuses dienā sēžot autobusā), no interneta (ciba, slashdot un tādā garā), no cilvēkiem (parunā ar šo, parunā ar to, par šo un par to). Ēšana, pīpēšana, staigāšana, filmu sūknēšana, zobu mazgāšana, rēķinu apmaksāšana, bla, bla, bla.
Otrajā kategorijā var ietilpināt ilglaicīgass aktivitātes, kas prasa daudz laika (ieteicams vismaz 4 stundas pēc kārtas) un pamatīgu koncentrēšanos. Programmēšana, komponēšana, datorspēles un sapņošana.
Man ir nelabas aizdomas, ka pirmā veida aktivitātes ir tik daudz, ka neatliek ne laika, ne spējas koncentrēties otrā veida aktivitātēm. Vēl vairāk - lai arī ir spēcīga vēlme nodarboties ar otrā veida aktivitātēm, pietrūkst spēka atmest viegli pieejamās pirmā veida aktivitātes, kas uzbrūk no visām pusēm un, mmm, fragmentē dzīvi sīkos smalkos gabaliņos.
Sajūta, ka tu dari visu, bet neizdari neko. Sajūta, ka ir 10 iesākti projekti, bet neviens nav pabeigts.
So, pašlaik meklēju iedvesmu, lai kādu projektu tomēr dabūtu normālā stāvoklī. Iespējams, ka varētu izdoties ilglaicīgās aktivitātes sadalīt mazākos gabaliņos, lai tās varētu iekļauties raustīgajā dienas ritmā. Iespējams varētu ignorēt kādas īslaicīgās aktivitātes, un tā vietā saņemties kādai ilglaicīgai. Tad jau redzēs.

varbūt līdz īslaicīgās aktivitātes padarīt garlaicīgas, t.i., tfu, ilglaicīgas. pieradināt savu ķermeni & domāšanu pie ilgstošas koncentrēšanās, tā, lai īslaicīga koncentrēšanās šķistu nedabiska un nepiemērota (kāda tā patiesībā ir). katru dienu darīt kaut ko vienu (iespēju robežās) un nepārlekt no vienas nodarbes uz otru. ja lasi - tad lasi. ja pavadi laiku ar mīļoto cilvēku - tad velti šim cilvēkam visu pēcpusdienu. ja skaties filmu - noskaties un pēc tam pāris stundas domā par to, nevis ķeries pie nākamās. un tādā garā.

Tā es gribētu gan, bet tas ir gandrīz neiespējami. Un ķermenis ir pieradis pie ilgstošas koncentrēšanās, problēma ir ieriktēt to ķermeni apstākļos, kur tas ir iespējams.
"Katru dienu darīt kaut ko vienu (iespēju robežās)". Tur jau tā problēma, ka iespēju robežas ir diezgan draņķīgas. Bet, domāju, ka vismaz mazliet to varētu uzlabot.

nuuuu, tas jau lielā mērā atkarīgs no tā, cik iejūtīgi un izprotoši ir cilvēki, ar kuriem tu dzīvo kopā. varēsi sarunāt, piemēram, ar savu meiteni, lai viņa respektē tavas vēlmes un vajadzības?

/ piemēram, šodien tu varētu visu dienu spēlēt ģitāru - un tikai spēlēt ģitāru......


..kamēr tava meitene spēlēs morrowindu

;)

Hehe. Un, protams, varētu izslēgt mobilo telefonu, nelasīt e-pastu un slēgt cibu;)
Bet, kā jau tu labi saproti, morrowinds un ģitāras spēlēšana nav apvienojamas lietas - ja es spēlēšu ģitāru, es gribēšu kaut ko arī ierakstīt, un tas nozīmē, ka man vajadzēs datoru ar visām tām studijas progzām.
Ja es lasīšu grāmatu, tad varbūt... bet kaut kā nevelk lasīt grāmatu:P

ja spēlēt ģitāru, tad spēlēt, rakstīšana jau ir pavisam cita lieta!!!!

;)))

Spēlēšana ir tikai gatavošanās rakstīšanai.