Ir tā, ka dažus darbus negribās darīt, slinkums, viss tiek novilcināts līdz pēdējam brīdim un tiek izdomāti visādi attaisnojoši iemesli, lai to nedarītu. Es ļoti labi zinu, ka atliek vienīgi sākt darboties un darbs tiks paveikts kā spēlējoties, bet tomēr es vilcinos.
Viena lieta ir kaut ko zināt, cita - darīt atbilstoši zināšanām.

P.S.
Pat zinot to, cik kaitīga ir smēķēšana, es tomēr smēķēju.

Es ar tāpat. Neredzu nekam pārāko jēgu. Kad sāk spiest uz varžacīm vai uz algu, tad atminos, ka man ir pienākumi...

Mja. Tā tas ir.
Bet KĀPĒC tas tā ir? Vai tas ir labi, vai slikti?
Hmm, varbūt mēs nemaz negribam darīt to, ko mēs domājam, ka gribam.
Un kā vispār var zināt, ko pats gribi? Un kā atšķirt to, ko tu iedomājies, ka gribi no tā, ko tu patiešām gribi? Un kas tu vispār esi.

Visticamāk, šie jautājumi nekad netiks atbildēti. To parasti sauc par dzīves jēgas meklējumiem:)

don't think too much!:)

Ne pārlieka dzeršana ne nedzeršana neko nemaina. Ja nu vienīgi aknu stāvokli:)

kaadaa sakaraa tu runaa par dzershanu?:)

hahaaa, he, hehehe, jaa, norēcos.
Man līkas acis - think=drink
:D

nu tad jau laikam tieshaam kaut kas saistiits ar alkoholu ar tevi notiek.:)