Bļaģ, es nesaprotu cilvēkus nevis tāpēc, ka esmu kaut kāds apdalīts komunikāciju jomā, bet gan tādēļ, ka tie ņifiga neprot izteikties. Man nepatīk čatot nevis tāpēc, ka esmu nesabiedrisks vientuļnieks, bet tāpēc, ka nesaprotu, kā var tērēt laiku gvelžot visādas muļķības nahuj. Varbūt man vajadzētu beigt mēģināt saprast veidu, kā cilvēki sarunājas, jo lielākoties tas ir pilnīgs bullšits, un šādi var iemācīties tikai "kā nevajag darīt". Bļeģ, totāli noriebies, ka ir jāiestudē pieci rituāli, jāaizlien aiz 3 maskām un jāpārjautā septiņos dažādos veidos, lai izspiestu to informāciju, kuru man vajag, vai pierunātu cilvēku darīt to, ko es gribu, nenovedot cilvēku līdz asarām vai neliekot tam bēgt. Vajadzētu dabūt kādu cilvēku, kas varētu pielīst, melot un izlikties manā vietā - dod tikai uzdevumu, šis aiziet un visu sarunā.
(Interesanti, vai lamuvārdu lietošana liek iztēloties, ka esmu dusmīgs vai nē?)

tas ir tikai normāli, ka cilvēki izlokās, jo ar šitiem visiem komunik.līdzekļiem nav iespējams noslēpties, pateikt 'pasaki, ka manis nav mājās'.

Nav ne jausmas, ko tu ar to gribēji pateikt. "tas ir tikai normāli, ka cilvēki izlokās" - to es saprotu. Bet par ko tur runā pēc "jo", kādā veidā tas ir cēlonis vai pamatojums iepriekš pateiktajam, to es, jeibogu, nesaprotu.
(Pēc visiem kanoniem tev tagad vajadzētu apvainoties.)

apvainoties vajadzētu Tev - es runāju par visiem tiem lohiem, kas degošu skaipa zīmīti vai emaila eksistenci uzskata par uzaicinājumu.

Laikam sāku saprast, par ko tu runā - cilvēkiem uzdod pārāk daudz jautājumu, bet viņi grib, lai viņus liek mierā, tāpēc tie izvairās no sarunas? Tā varētu būt, jā, bet šādos gadījumos parasti vai nu izslēdz telefonu vai vienkārši neatbild uz e-pastiem. Es vairāk cepos par tādiem radījumiem, kā tu, kas uzraksta nesaprotamu tekstu, svarīgākos vārdus tikai padomājot, nevis uzrakstot, un tad man ir jāpārjautā, lai saprastu, ko tu patiesībā gribēji ar to pateikt. Nu, abos tavos postos pilnīgi nav skaidrs, vai tu runā par no nabadziņu, kurš uzstājīgi uzdod jautājumus, vai to nabadziņu, kurš izvairīgi izvairās no skaidras atbildes, vai, varbūt, par abiem.
Par to apvainošanos - tev vajadzēja apvainoties par to, ka nosaucu tevi par muļķi, kas neprot izteikties. Par ko vajadzēja apvainoties man?

tu tikai vēlreiz pierādīji, ka esi tas lohs otrā pusē.

Atkal neko nesaprotu - kam otrā pusē?

robežai, kas šķir jautātāju no atbildētāja.

Aha, skaidrs. Sanāk, ka tu uzskati jautātājus par lohiem, bet es uzskatu atbildētājus par muļķiem? Ja tā, tad es joprojām nesaprotu, ko jautātāji tik sliktu dara, ka tos jāsauc par lohiem.

jautāt jau pats par sevi nozīmē nostādīt sevi par vājāko un nezinošo - tas ir viens. otrs - jautāt tukšumā ir diezgan jancīgi. saņemt atbalsi no tukšuma un to vēl izvērtēt ar pretenziju jau ir losīgi (tas bija nr.3).
bet kopumā jā, mēs visi esam nabadziņi.

1) Atkarīgs no jautājuma - var pajautāt "cik ir divi reiz divi?", var pajautāt "ko muldi muļķības, pa muti gribi dabūt?".
2) Jā.
3) Hmm. Es pelnu naudu saprotot to, ko man saka, un tad to izdarot. Sākotnēji ir diezgan grūti atšķirt sliktu ideju no labas idejas, kas ir draņķīgi izklāstīta, vai, teiksim politkorekti, izklāstīta man nesaprotamā valodā. Skaidrs, ka runāt ar muļķiem ir losīgi, bet pašā sarunas sākumā jau nevar zināt, ar ko ir darīšana.

beidzot tu arī pats skaidri izteicies.

Kas nebūt nepalīdz saprast, kas no manis iepriekš teiktā bija neskaidrs.

tu nepaskaidroji apstākļus!

Taisnība. Man šķita, ka problēma ir pietiekami bieži sastopama un vispārīga, lai nenorādītu kontekstu - acīmredzot kļūdījos.
(Ja pareizi sapratu, tad tu nesaprati, nafig vispār runāt ar muļķiem, pirms es pateicu, ka man par to naudu maksā.)

nu, pieminot naudu, tu paskaidroji savas vērtības. lai gan vienu brīdi mūsu jautājumu un atbilžu apspriešana jautājumos un atbildēs pavilka uz progresīvu dramaturģiju.

Hmm, interesanti - kādas tieši vērtības var izsecināt no naudas pieminēšanas?

Progresīvu demagoģiju, drīzāk.