Tramvaja gaidīšana ir grūts darbs, prasa daudz pacietības. Tas ir grūtāk, nekā sagaidīt, kamēr uzvārās tējūdens, bet ne tik grūti, kā sagaidīt, kamēr verdoša tēja atdziest līdz dzeramai temperatūrai. Tāpēc tramvaja pieturā nonācis, saspraudu ausīs puļķus un, mūziku klausīdamies, sāku skatīties apkārt, mēģinot sevi kaut kādīgi nodarbināt, lai nezaudētu pacietību. Skatījos uz ceļazīmi, te pievērdams kreiso, te labo aci, un centos saprast, kāpēc ar kreiso aci skatoties ceļazīmes sarkanā mala ir ķiršu krāsā, bet ar labo aci skatoties tā izskatās pēc izbalējuša redīsa - vai tas tāpēc, ka man acis ir atšķirīgas, vai arī tas ir atkarīgs no leņķa, kā gaisma krīt. Kamēr es šādi māžojos, acs kaktiņā iebrauca tramvajs, precīzāk sakot, kad uz to paskatījos kārtīgi, izrādījās, ka tas tomēr aizbrauca, jo, tā kā man ausīs bija puļķi, un es skatījos uz ceļa zīmi, tad tramvajs bija pamanījies pielavīties un aizlavīties bez manas ziņas. Bija jāgaida nākošais.

Acis tomēr tuvu viena otrai - ja stāvu 5m no ceļazīmes, tad leņķiskā atškirība no ceļazīmes ienākošajai gaismai katrā acī ir ļoti maziņa. Bez tam, spilgtumā jau vajadzētu būt atšķirībai, ne krāsā. Šaubos, vai ceļazīmes atstarotā gaisma maina spektru atkarībā no atstarošanas leņķa - nav jau nekāda hologramma. Principā varētu būt tā, ka tās figņas acīs, kas atšķir R, G un B, varētu atšķirīgi reaģēt uz spilgtumu, tādējādi, pie mazāka apgaismojuma kaut kāda figņa varētu izskatīties, piemēram, zilāka, bet pie lielāka apgaismojuma sarkanāka. Bet, kā jau teicu, acis ir pārāk tuvu viena otrai, lai gaismas krišanas leņķis daudz ko ietekmētu, ja gaisma nāk no pietiekami tāla objekta. Varētu būt, ka atšķirīgu ienākošās gaismas daudzumu (un tāpēc, iespējams, atšķirīgas krāsas) sagādā pašas acis - varbūt man vienai acij acs zīlīte šaurāka, otrai platāka.

Tā sakarība attiecas uz krītošās gaismas leņķi, nevis uz tavu acu leņķi pret virsmu. Kas attiecas uz acīm, tad krāsu vālītes ir vairāk izvietotas acs vidū. Ja uz kaut ko skatās sāniski, tad tam būtu jāizskatās blāvākam. Tev gadījumā viena acs nav šķība?

Nu, ja - krītošās gaismas leņķis atkarīgs no tā, ar kuru aci es skatos (tobiš, mani interesē tikai tā gaisma, kas uz katru konkrēto aci atnāk tieši no ceļazīmes). Ja es skatos uz plakanu ceļazīmi, tad tā gaisma, kas nonāk vienā acī, ir atstarojusies no ceļazīmes citā leņķī nekā tā gaisma, kas nonāk otrā acī (un skaidrs, ka uz ceļazīmes virsmas gaisma nonāk pretty much no visām pusēm (atstarotā gaisma no visas apkārtnes), bet no saules puses krietni vairāk).
Man viena acs ir tuvredzīga, otra tālredzīga, un tad vēl brilles, kas to nedaudz koriģē. Neesmu tik spēcīgs optikā, lai saprastu, kā tas ietekmē krāsu redzi, bet pieļauju, ka lēca var mainīt gaismas daudzumu, kas nonāk acī.

Krītošās gaismas (uz objektu) leņķis ir atkarīgs no gaismas avota, tobiš, saules. Domāju, ka matētam objektam atstarotā gaisma (no objekta) uz visām pusēm ir vienāda, savukārt, ar ceļazīmi HVZ. Man būt domāt, ka abās acīs tev nonāk vienāda gaisma.

Ja ne vienāda gaisma, tad katrā ziņā stipri līdzīga. Nudien, man acis drīzāk ir sķības. Vot, par to gaismas avotu - sauli gan neesmu pārliecināts - man taču istabā gaišs, kaut saule te neiespīd. Man šķiet, ka tāda ceļazīme arī dabū labu tiesu atmosfērā izkliedētas gaismas kas nāk ne-nu-gluži-no-saules-puses, kā arī veselu kaudzi gaismas, kas atstarota no mājām/kokiem/asfalta. Pieļauju gan, ka gaismas daudzums, kas nāk pa tiešo no saules (ja nav apmācies) ir, teiksim, 10x lielāks, kā no citām pusēm. Bet tas nav tā kā naktī ar vienu lukturīti apgaismot kādu objektu, kur diezgan droši, ka lielākā tiesa gaismas uz šo objektu krīt no vienas puses. Tobiš, ar to gribēju teikt, ka virsmai nav jābūt perfekti matētai, lai tā atstarotu gaismu vienādi uz visām pusēm - to pašu efektu var panākt virsmu apstarojot vienādi no visām pusēm.