Tramvaja gaidīšana ir grūts darbs, prasa daudz pacietības. Tas ir grūtāk, nekā sagaidīt, kamēr uzvārās tējūdens, bet ne tik grūti, kā sagaidīt, kamēr verdoša tēja atdziest līdz dzeramai temperatūrai. Tāpēc tramvaja pieturā nonācis, saspraudu ausīs puļķus un, mūziku klausīdamies, sāku skatīties apkārt, mēģinot sevi kaut kādīgi nodarbināt, lai nezaudētu pacietību. Skatījos uz ceļazīmi, te pievērdams kreiso, te labo aci, un centos saprast, kāpēc ar kreiso aci skatoties ceļazīmes sarkanā mala ir ķiršu krāsā, bet ar labo aci skatoties tā izskatās pēc izbalējuša redīsa - vai tas tāpēc, ka man acis ir atšķirīgas, vai arī tas ir atkarīgs no leņķa, kā gaisma krīt. Kamēr es šādi māžojos, acs kaktiņā iebrauca tramvajs, precīzāk sakot, kad uz to paskatījos kārtīgi, izrādījās, ka tas tomēr aizbrauca, jo, tā kā man ausīs bija puļķi, un es skatījos uz ceļa zīmi, tad tramvajs bija pamanījies pielavīties un aizlavīties bez manas ziņas. Bija jāgaida nākošais.

Ja ne vienāda gaisma, tad katrā ziņā stipri līdzīga. Nudien, man acis drīzāk ir sķības. Vot, par to gaismas avotu - sauli gan neesmu pārliecināts - man taču istabā gaišs, kaut saule te neiespīd. Man šķiet, ka tāda ceļazīme arī dabū labu tiesu atmosfērā izkliedētas gaismas kas nāk ne-nu-gluži-no-saules-puses, kā arī veselu kaudzi gaismas, kas atstarota no mājām/kokiem/asfalta. Pieļauju gan, ka gaismas daudzums, kas nāk pa tiešo no saules (ja nav apmācies) ir, teiksim, 10x lielāks, kā no citām pusēm. Bet tas nav tā kā naktī ar vienu lukturīti apgaismot kādu objektu, kur diezgan droši, ka lielākā tiesa gaismas uz šo objektu krīt no vienas puses. Tobiš, ar to gribēju teikt, ka virsmai nav jābūt perfekti matētai, lai tā atstarotu gaismu vienādi uz visām pusēm - to pašu efektu var panākt virsmu apstarojot vienādi no visām pusēm.