Vai cilvēks var sajusties kruta, par to, ka ir apguvis kādas hobijveidīgas zināšanas, kas nav tam nepieciešamas kādam konkrētam mērķim, ja cilvēks nevienam par to nepastāsta? Atrast perfekto ķīmiskā sastāva balansu akvārijam, un nevienam par to nepastāstīt? Spēlēt aizvēsturiskas RPG spēles, pētīt futbola vēsturi, hakot linuksus, apgūt Britnijas Spīrsas biogrāfiju, audzēt falenopšus, fotografēt graustus, nevienam to nestāstīt, un justies kruta par to, ka "zini kā" - tā ir iespējams?

Bija tāds vīriņš Fernandu Pesoa, kurš visu mūžu nodzīvoja kā neirotisks grāmatvedis. Nomira, cilvēki atvēra viņa Slepeno Lādi n atklāja, ka šis bijis krutākais portugāļu dzejnieks ever.

Tiesa, pastāv jautājums, vai cilvēks var justies tā īsti kruta, ja viņam nav, kam pastāstīt par to falenopšu audzēšanu. Tbš, IMO, ir iespējams justies kruta-jo-ir-slepenais-hobijs, bet ir ļoti grūti justies kruta, ja nav ar ko parunāt, bet then again, ja cilvēks ir novedis sevi līdz tādai pašpietiekamībai, ka jūtas kruta arī nerunājot nearvienu, tad viņš jutīsies kruta ar vai bez hobijiem.

Un vēl sūdīgi, ja visi tavi ģeniālie gara darbi atrodas digitālā formātā uz kaut kāda cietņa, sazin' kur - moš vēl aiz paroles - un neviens nemūžam to neuzies. Nav vairs tie laiki, kad krāt burtnīcas drēbju skapjos.

Akdies, nu pofiK taču, pac tak būsi nomirījis. ;)

Jā, tieši šādu piemēru man vajadzēja.