barbij

Atkal jau sēžu tajā pašā dīvāna un malkoju to pašu norvēģu tēju. Nesen pārsoļoju mājās no vecāku sapulces, kurā nebija neviena no maniem vecākiem.. Īstenībā labi vien ir, neko tādu jau arī viņa nepastāstīja.
Tomēr bija jauki pasmieties par sevi bērnībā. Par muļķīgajām izdarībām, smieklīgajām vēlmēm un arī par mani ar mietu rokās, un Eminemiem ar pie reizes :D
Būtu gribējies, lai sencīši dzird tos pāris teikumus, bet nu izprintēšu viņiem visu tekstu, un ierāmēsu vēlpietam !

„Smaids atdzīvina otru smaidu” – tas ? noteikti (:

Jūtu, ka drīzumā ļaušos vientuļai nostaļģijai ..

õh jē, dat vuld bī totallij laik mī agein.

malkoju tēju un ēdu pankūkas - ir labi.
atļaujos šovakar ignorēt valsts ekonomisko un politisko ķezu. lai arī kā Zane cenšas man uzspiest domas par to.
ari par to radījumu negribu domāt. negribas gandēt garastāvokli tāpēc.
it kā nav prieka, bet saproti, ka dzīve it kā ir laba !
pastaiga ar T. nebija tik traka, nebija pat daudz stulbu klusuma brīžu, un jūra bija sasodīti skaista !
un jā, tagad saprotu, ka jāsaņemās un mazliet jācenšas darīt lietas, kuras nāks par labu vispār, ne tikai derēs manam pašlabumam, a es to varu !

prieks par cāli. nē, ne prieks, tas ir labi, ka viņai ir prieks ! vismaz beidzot tāda iespēja redzēt viņu priecājamies un tā, ka vispār kādam šobrīd prieks ;)

hmmm.. spriežot pēc dzīvi novērtējošā testa man viss ir tā tīri okey, tikai pa mīlestības sfēru man neejot. citešu, lai nekļūdītos - There is love out there for you. Seek the advice of wise people on how to go about finding it. Do not lose hope.

and vat dū vī dū if pagaidām tavs mērķis nav klimt pa pasauli un izmisīgi mēģinat saskatīt katrā pretējā dzimuma pārstāvī savu īsto, izredzēto un tava bērna tēvu ?
mjā, es nezinu, kas ir pie vainas, vai visi mēģina tā sevi izglābt no, es nez, krīzes ? bet paskatoties apkārt un paklausoties, ko katrs saka, sāk vien likties, ka cilvēki to vien dara, kā gaida, kad atradīs kādu otru, kurš izglābs mūs no mūsu nožēlojamās dzīves ?
bet šodienas lietas lika sākt domāt, ka cilvēkiem mērķis pašlaik ir nevis, iepazīt kādu konkrēto cilvēku tik daudz, lai saprastu, ka viņš tev ir pietiekoši nozīmīgs, lai uzsāktu ar viņu attiecības, bet noķert kādu radījumu pirms to paspēj izdarīt kāds cits. un tad, lai varētu visiem parādīt - lūk man ir attiecības !

un jā, es visu laiku aizmirstu to pateikt, man prieks par laimīgajiem nīkuļiem ;)

un jā, tikko džemperītis atgādināja vienu interesantu faktu. ka ir vēl pāris cilvēki, kuri gaida mirkli, kad paklupšu un iekritīšu nīkuļu grāvī, bet par laimi tas, kuram būtu, man liekas, tas lielākais prieks to iesmēret sejā, to nemaz nesagaidīs :p

Labi, ka vairs nav neviena eseja jāraksta, jo pašlaik neesmu vēl pabeigusi nevienu teikumu, kuram ir kāda dziļāka doma kā peļķei.

Dzīve ir skaista. Dzīve IR skaista.
ar mani ir labi, es vismaz sāku apjaust, ka pati par .. bāc, es taču teicu? svētdienas rītu apjēdzu, ka atkal biju piemirsusi ģimenes svarīgumu un skaistumu. to, ka visām tām pārējām muļķībām nemaz nav nozīmes. tas gan protams neliedz man iespēju par to visu pagauzties. bet es cenšos, es saņemos!

un es saņemšos rīt vēl vairāk, es vairs nedarīšu muļķības, bet gan muļķīgi smaidīšu, kaut arī to nemaz negribēsies. vienkārši par spīti viņiem, nē, par spīti sev.

piemirsās taču.
sēdējām autobusa pieturā.
1x pabrauc garām karbioletveidīgs, melns autiņš ar četriem cačiem iekšā. nu labi
2x, no tās pašas puses brauc, tas pats mašiņš, tie paši puišu, tikai šoreiz pamanām uzkrītošos skatienus
3x, atkal viss tas pats, no aizmigures uzkliedzu - viņiem laikam ir problēmas !
4x, atkal viss tas pats, sākām skaļi smiet.
ar 5x, viņi jau piestāj, cālis saka - viņi laikam autobusu tēlo, toties skats vēljoprojām vērsts uz mums. mazs apmulsums un doma uzjautāt vai viņi apmaldījušies sev dzimtajā pilsētā, jo kam gan negadās?
bet tad viens no viņiem izraušās no mašiņa ārā ar divām tulpēm rokā, piesoļo klāt, sabučo uz vaiga, iedod tulpes un apsveic sieviešu dienā.

tā nu es ar savu rõzā tulpi izvazājos visu dienu, pat hokejā.

---------

Liktenim patīk jokoties ar mūsu dzīvi žēl tik , ka mēs reti kad saprotam viņa humora izjūtu!

vispār, diena bija sasodīti skaista. laiciņs bija vienkārši fantastisks un beidzot atkal kārtīgi dabūju izbaudīt jūras vilinājumu. uz mola vispār varēja sajusties tā pa skaisto, varbūt justos vēl labāk, ja cālis nedzenātu ar savu fotorīku. pat izdabūju pāris atbildes no viņas un, lai arī esmu pārliecināta, ka īsti viņa man nenoticēja, zinu, ka izdarīju vismaz biki ko varēju.
tiku beidzot uz sen gaidīto hokeju. manējās viena otrai lika mani apklusināt, jo šīm esot samties kauns, bet man beidzot bija tā iespēja izklaigāties. lai arī žēl vispār, ka zaudējām, bet nu jā, es takš zināju, ka bija jāiet prom pirms tam.
mjā, rīd emociju pilns, diena jauka un tīra, vakars - ierastais !

hmm.. galvenais bija nenormāli ilgi izčakarēties un sačinīt netu, lai varētu ar kādu parunāties, bet nu, kad beidzot to izdaru, visi izlēmuši pirmo reizi laicīgi aizvilkties gulēt.

un jā, izrādās, ka tas variants bija daudz vienkāršāks, dažs labs vienkārši iedzer par daudz un tad runā daudz un lielas muļķības. pa šito viņš man varētu arī norauties

hmmm.. vai mirklī, kad tava labākā draudzene visā nopietnībā saka, ka grib tavu galvu sagriezt visādos sev tīkamos lenķos ar skrūvgriezi, kaut kas nav kārtībā ?
un spriežot pēc visa, man turpmak drošības pēc būs līdzi jānēsā 20cm garš lineāls :?

hā, nozagu mātei telefonu, kamēr viņa prom, jo manējais izlēmis vairs nekontaktēties ar lādētāju - visi maitas sazverējušies pret mani.

un jā, mūzika tomēr mēdz uzlabot garastāvokli, piemēram Puddle Of Mudd - She Hates Me, vienkārši - priecīte !

rītdienu laikam nāksies pavadīt skatoties TV un mēģinot uzrakstīt kaut kādu vienk ģeniālu darbu - " Ko es gribu pateikt vecākiem" . nu c'mon, man tomēr liekas, ka labāk ir ar senčiem runāt tiešajā veidā, nevis caur esejām!

bet nu tas jau ir tikai mans viedoklis, un kā mēs zinām, pēdējā laikā manas izvēles nav tās pareizās un skaistās

nevaldāma vēlme savākties un doties kaut kur cilvēkos, vienkārši būt un priecāties. pavazāties tāpat vien pa centru.
diezgan liela ilūzija, ja atrodies nomaļos laukos, un visi tavi draugi vienā naktī ir nozuduši. nu neko

pavasaris ? sasodīts, pavasaris !
tā pietrūkst to mazo, gaišo saulesstaru radītais prieks ! laikam..
un jā, klausoties Reamonn, uzdzenas tāda nostaļģiska sajūta, mazliet priecīga, mazliet skumīga un tai pat laikā, jā. iespējams vajadzētu izmest pāris rinķus ap māju, papriecāties par laiku, bet tad jāielien gumijniekos.

vakardienas zvans, bezjēga.

un vispār, dažreiz gribās, tomēr mazleit mācēt lasīt cilvēku domas !

hmm.. sajūta laba, jā.
ja vienu mirkli man atkal uznāca sajūta, ka tas ir kaut kāds drošības apsvērumu pasākums, bet tagad atkal sapratu, ka tomēr nekas cits kā nepatika vai vienaldzība. Īstenībā hū kērz ?
un jā, to vienu lietu gan es laikam neizpratīšu, ja nu vienīgi kādreiz tieši pajautāšu, bet tādu muļķību, kas galu galā darītu mani gudrāku, es nepieļaušu

hmm.. un es tik ilgi nesapratu, par ko runā Zane, kad saka, ka ir tik daudz kas jāpadara. Un šeku reku izskan vārdi - argumentētā eseja sociālajās zinībās ! dēēmn, tā netīkās :?

un jā, par cik dažam labam atkal vajadzēja naktsmājas, es gulēju izlaižamā dīvānā, pa nakti iekritu kaut kādā škirbā, un tādēļ man tagad visu dienu nenormāli sāp mugura, un es nožēloju faktu, ka man nav persõniskais masieris. bet tas nebija galvenais, pateicoties caurajam miegam, man rādījās daudz dīvaini sapni :?
viens no bija, kur viena cilvēka ādā bija kaut kur apmēram četri citi cilvēki, un jā, es izlikšos, ka tam sapnim nebija nekādas nozīmes vai zemteksts par to kā izvērsīsies viss šitais :?

bet nu jā, cāļa sapnis tomēr bija vēl īpatnējāks :D man liekas tur piepildījās visas viņas vēlmas, kuras vēl nav piepildījušās dzīvē :D

sasodīts, paldies, tev, Robert, tur tālajā Norvēģijā par to, ka uzdāvināji māšelei Nickelback dvd, liels, liels paldies !

[21:12:33] C says: ōukēj ;D Es atkal jūtos pozitīvi uzlādēta :)
[21:20:05] K says: es sapratu kāpēc bieži jūtos sasodīti nejēdzīgi, jo ja tu esi uzlādēta pozitīvi, tad lai mēs pievilktos man ir jābūd negatīvi lādētai :D

gēmh, grozīšanās pie Gerkena, Birojiņa un Lombarda izbeidzās ar to, ka neviens negrozījās, kur vaig, bet tasnekas, es nopirku mangālīti, tadēļ man piesēja pohas, bet pohu sajūta bija tad tikai vakarā :?

blenžot uz savu zīmējumu, aptveru, ka tieši tāda, man rādās iekšējā pilsēta. nē, Liepāja man rādās skaista, un viens no dažiem lielajiem iemesliem smaidīt. tāda ir kaut kāda iekšēja pilsēta.
gribas to mainīt, izslaucīt netīrās ielas no gružu papīrīšiem, notīrīt melnos stiklus, ielikt suņa būdā kādu laimīgu kvekšķi, cilvēkiem, kuri soļo pār gājēju pāreju pilikt klāt krāsainas drēbes, mazliet sekas, kuras rodas no kēksinu pārēšanās, pielikt smaidu, mājās ieslēgt gaismas, trepes skatīt kā ceļu uz augšu, nevis veidu kā neveikli ripot lejā. luksaforam uzslēgt zaļo gaismu, nevis dzelteno(kuru gan nevar redzēt, jo viss ir melnbalts). melno netīro kabrioletu padarīt spilgti rõzā, jā tieši tā, rõzā. uztaisīt, lai aiz tilta ir redzams saullēkts. lai buldõzeru redzu, kā lietu, kas palīdzēs nojaukt nevvajadzīgo, lai būtu vieta jaunajam , jaukajam, nevis kā traku iznīcinātāju, kas dauzīs un graus visu skaisto, kas bijis. es to gribu savā sirdī.

es tiešām gribu kautko mainīt.
es centīšos.
es ceru, ka centīšos.

paldies es teikšu tagad, jo prāts apzinās, ka vajadzētu. sirds tagad nesaka, bet prāts gan, un pagaidām, lūdzu, iztieciet ar to, ja variet. ar tukšu paldies un pareizām tukšām atbildēm. tas ir tas, ko pašlaik spēju.

lūdzu, ņemiet.

-iespējams viņam taisnība - bezsirde? nē, vienkārši, tukša sajūta.

 

dēēēmn, dzīve ir viena raiba aita !
cenšos, lai manam ir prieks par cāļa un džemperīša ideju stāties karsējās. es priecātos, bet nu jāpriecājas, betnu neesmu vainīgs, ka nav prieka jūta.

un jā, mazliet ir prieks, ka ir tādi mirkļi, par kuriem būs iespēja atcerēties un pēc tam smaidīt. nē, skaļi smieties. tas skats, kad viņas sēž rokkafeinīcas otrajā stāvā pie pašiem logiem, mēs soļojam pa Zivju ielu, reizē pagriežamies un smaidot pamājam, jo zinām, ka viņās skatās. iespējams muļķīgi, bet cerams tas liks smaidīt, nē es zinu, ka liks smaidīt, akd to atcerēšos, peimēram, piebāzttā autobusa kādā smacīgā, leitainā dienā :?

hmmm.. es jūtos kā varonis. ar lielām grūtībam, bet atteicos no ilgi gaidītā hokeja gavēņa dēļ. es pat nepadevos viņu šantāžai , un es pat pierunāju, viņus doties bez manis.
manuprāt man jāpiešķir žetons vai kāds ordenis !