barbij

blenžot uz savu zīmējumu, aptveru, ka tieši tāda, man rādās iekšējā pilsēta. nē, Liepāja man rādās skaista, un viens no dažiem lielajiem iemesliem smaidīt. tāda ir kaut kāda iekšēja pilsēta.
gribas to mainīt, izslaucīt netīrās ielas no gružu papīrīšiem, notīrīt melnos stiklus, ielikt suņa būdā kādu laimīgu kvekšķi, cilvēkiem, kuri soļo pār gājēju pāreju pilikt klāt krāsainas drēbes, mazliet sekas, kuras rodas no kēksinu pārēšanās, pielikt smaidu, mājās ieslēgt gaismas, trepes skatīt kā ceļu uz augšu, nevis veidu kā neveikli ripot lejā. luksaforam uzslēgt zaļo gaismu, nevis dzelteno(kuru gan nevar redzēt, jo viss ir melnbalts). melno netīro kabrioletu padarīt spilgti rõzā, jā tieši tā, rõzā. uztaisīt, lai aiz tilta ir redzams saullēkts. lai buldõzeru redzu, kā lietu, kas palīdzēs nojaukt nevvajadzīgo, lai būtu vieta jaunajam , jaukajam, nevis kā traku iznīcinātāju, kas dauzīs un graus visu skaisto, kas bijis. es to gribu savā sirdī.

es tiešām gribu kautko mainīt.
es centīšos.
es ceru, ka centīšos.