Pamostoties šorīt, skaidri un nepārprotami zināju, ko esmu darījusi vakar un kāpēc. Maratons gūžās smeldza un bagātināja izjūtas sperot soļus, taču šī vakardienas pēcgarša ir arī makten patīkama, jo Tartu Maraton Open Track 31.km īpaši nepatīkamos apstākļos (svaigs sniedziņš, putenītis) trases uzveikumu ļāva izgaršot atkal un atkal.


Otro reizi slēpojot pa to pašu trasi jau sajutos kā savējā, kā zinātāja. Ā, reku tu, stāvkalniņ numur viens, reku te tūdaļ trases saies kopā un ik pa kilometram es varēšu uzsmaidīt SEB bankas logotipam. Jā, starp citu: retais gadījums cilvēka dzīvē, kad logotipam patiešām, no sirds un bez viltus gribas uzsmaidīt, ir prieks to zaļumu caur eglēm ieraudzīt – jo tā ir atzīme, ka līdz fināla endorfīnu vilnim ir par vienu km mazāk. Sākumā smaidīju stalti, nu tā, tipa es te vēsais zaķenieks, čīgučāgu, bet tie pēdējie pieci, tie šoreiz nāca gandrīz nīčiski, iztiekot bez asinīm, bet ļoti lūdzot ķermenim tomēr atrast pāris mitohondriju krājumus un tos likt lietā, izgāzt špūrē un ļoti gaidītais SEB kilometru stabiņš ar "2" vai "1" likās visjobrīnumainākā no parādībām.

Ainavas šoreizīt nevēroju, jo distances trešdaļā sākotnēji mīlīgais sniedziņš pārvērtās pretīgā purgā. Purgas neslīd. Nepakam. Nobraucienos arī ņehuja neko neredz un ņefiga nekā nevar saprast; atliek vien ar stingru pēdu turēties špūrē, uzminēt, uz kuru pusi pagrieziens, iesēsties un nesties. Turimanipēda, nesmanislēpe, zābaciņlociespareizi, lūdzu. Pirms starta mūsu konpānijā valdīja makten līksms gars, rīta šovu šoreiz vadīja starro, izklāstot savu uzskatus dažādos jautājumos un ta smejot, ta ģērbjoties kaut kā pāršāvu pār strīpu ar vienu kārtu par daudz. Neciešami karsti bija uzreiz pēc pirmā augškalniņa, tāpēc saņēmos zaudēt tik dārgās minūtes un lauka apstākļos veikt izģērbšanos, pukojoties par šitentādu iesācēja glupību. Bet nekas, tā kā melleņu ķīselītis ar kādu sagaida starppunktos šoreiz bija saldāks, kā pērn (tad es nevarēju atrauties no tik garšīga ķīselīša dzeršanas visās trijās pieturās), tad manas pieturas bija īsas un pārtiku no tā, ko biju saspraudusi savā glaunajā jostassomā, klunkšķinot sportistu draugus - želejus. Neba nu izēsties atbraucu, ja. Ainavas arī nevēroju. Apskatījos pagājušajā gadā, nekādas būtiskas izmaiņas nav novērojamas, viss ir palicis pa iepriekšējam.

Ak jā, visas potenciāli bīstamās vietas, kuru pārvarēšanai no kalevala un kemune biju samācījusies rupjības lielākai drosmei – tās es ņēmu neticami eleganti, toties šī pati elegance neliedza nožauties vismaz četrreiz uz līdzenas vietas, 50% gadījumos atkārtojot scenāriju "nūjas pienācīga neizraušana". Nu, tas lai es pārāk lepna nepaliktos, domāju. Vēl man bija personīgais kaitinators kabatā – biju ieslēgusi endomondo ar režīmu, ka ik pa diviem kilometriem man laipnā dikore pavēsta par kilometrāžu un hronometrāžu. Toties, nebiju izslēgusi šīs pašas diktores kaprīzi nopauzēt "tā dēvēto workout'u" (nu, maratonu nosaukt par workout'u – par to mēs parunāsim vēl), tiklīdz ātrums krītas par [noteikts parametrs]. Un tajos kāpumos kalnos, tur tas loģiski nokrītas un manā kabatā nepatīkams soprāns saka - "workout paused". Un pēc brītiņa "workout resumed". Sist un klapēt es viņu gribēju, to veceni ar visu viņas soprānu, taču nebija laika, aifons arī foins, man nācās vien dzīties uz priekšu, lai atkal nesaņemtu indīgas piezīmes WORKOUT PAUSED.

Visādi citādi: vakardienas latviešdieviņa dotais klimats* neļāva padziļināti attīstīt galvastīrāmās domas; sagrupēt viedokli tajos trijos jautājumos un atbrīvoties no drazām personīgajā cietajā diskā, drusku paguvu padomāt, bet gribējās tā pavairāk. Būs jānoslēpo vēl kāds. Arī igauņu vecmāmiņas šoreiz trasē manīju mazāk, vairāk bija žiperīgo igauņu vectētiņu, īpaši man imponēja viens, kuru es diezgan agri apdzinu, bet pēdējos grūtajos piecos viņš savās brūnajās vilnas trenniņbiksēs, baltkrievu slēpēs un sparīgi vicinot bambusa nūjas, man panesa garām kā stāvošai, koķeti uzsaucot par tudrukiem un tervist. Nav jau tā, ka man būtu pavisam aizmirsušies vārdiņi, gribēju viņu noķert, lai pieklājīgi atņemtu sveicienu (tervist, vanāīsā), bet viņš bija baltā gabalā. Igauņu opītis nav nekāda rokzvaigzne, kuru var atrast turpat, kur tā nokritusi.

Un tas pēdējais, jā, tas pēdējais bija smagi grūtais kaifa kilometrs, atlikušos trīssimtmetrus līdz finišam, kuri bija pušķoti ar egļu skuju ķepiņām iekšēji vibrēju, šķērosjot finiša līniju ar balsi "Barbala Barbala, welocome to the finish!" jau raustījos aiz prieka, ka tas ir padarīts arī šoreiz, iekritu skavās un no laimības paisuma uz brīdi pazuda kadri, jo tā tas mēdz gadīties ar tiem endorfīniem, ka vilnis kadrus aizskalo, atstājot vien milzu trīsas. Atģidos, kad sieviešu ģērbtuvēs novilku pilnīgi slapju kreklu un mēģināju savienoties ar noslēpoto realitāti, meklējot savā maisā sausas drānas.

Rezultāts, diemžēl maķenīt sliktāks kā pērn, bet es visā vainoju klimatu. Tāpat kā lauksaimnieku ražas, manu performanci šoreiz grāva ziemai neraksturīgie laikapstākļi: pēkšņš putenis pie nullgrādiem. (Pagāžgad, a pagāžgad bija -18, tas man mīļākais temperatūrs: serenity is on the air). Nu un jaunas slēpes ar'jānopērk. (hohoho.)


* priekš sliktiem laikapstākļiem igauņiem esot paruna: "un Dievs ir latvietis."