aha, tur sapņos palidot tā pagrūti, pašam arī reti izdevās ilgi gaisā noturēties, vajadzēja ļoti precīzi rokas savicināt, filigrāni pat.

par tiem lucid dreams. kad ar to ņēmos, sanāca kopā kādi četri. pirmais pēc formālajām paz. atbilda ārpusķ. pier. (sākās tā - pacēlos virs 'miesas' gultā, izpeldēju pa balkona durvīm, nez kādēļ caur stiklu grūti izspiesties, bet sajūta gan amizanta, viskozai vielai ejot caur ķermeni. pārējo arī lieliski atceros, kaut arī tas bija very sen.) pārējie tādi švakāki, jo nezināju, ko darīt - te palidot, te uzburt kādu cilvēku, bet tik smuki kā pirmajā reizē vairs nebija. tā arī apnikās.

visgrūtākais ir, hmmm, nepamosties, kad saproti, ka sapņo. grāmatā, pēc kuras to apguvu (stephen laberge bībele), bija daudz paņēmienu, lai tas nenotiktu, taču man ilgi neviens nestrādāja. tāds jocīgs zen - jo vairāk gribi, ka sanāks, jo lielāka iespēja, ka pamodīsies.