Kad cilvēks tev nodara pāri, tas, ko tu no viņa gribi, ir garantija, ka tas neatkārtosies, vai vismaz virzība uz to. Tas, ko dara Krievijas kanāli, ir pilnīgi pretējs, proti, viņi kaut arī ar viltu un aplinkus, tomēr mērķtiecīgi reabilitē Padomju savienību un tās noziegumus - sagroza un vienpusīgi stāsta vēsturi, noliedz Baltijas okupāciju, attaisno izsūtīšanas, slavina Staļinu un citādi dezinformē sabiedrību, liekot tai domāt, ka Padomju savienība patiesībā bija īsta laimes, progresa un atbrīvotāju zeme. Šādas smadzeņu skalošanas rezultātā cilvēki kļūst pielaidīgāki pret Krievijas politiku, kuras intereses joprojām ir ļoti līdzīgas Padomju savienības interesēm (paseko Putina retorikai) un līdz ar to absolūti nesaskan ar mūsu kā suverēnas valsts un tautas interesēm, par ko mēs lieliski pārliecinājāmies 40. gadā un turpmākos 50 gadus. Ja mēs to neturēsim prātā, nebūsim uzmanīgi un neaizsargāsim sevi un savu informācijas telpu, vārdu sakot, ja mēs, vienreiz dabūjuši pa muguru, nedarīsim visu iespējamo, lai otrreiz tas neatkārtotos, tad ir diezgan droši, ka mēs dabūsim pa muguru vēlreiz - papisīsim savu valsti un brīvību atkal.

Un šāda dezinformācija ir ne tikai par vēsturi, bet arī par mūsdienām - Krievijas slavināšana un Baltijas valstu un Rietumu nomelnošana.

tas viss izklausās pagalam loģiski. kas man nepatīk ir - kur ir tā robeža, cik tālu var iet, lai aizsargātu savu informācijas telpu? un kurš noteiks, no kā jāaizsargā?

Šajā gadījumā atbildīgās un kompetentās iestādes droši vien ir NEPLP un Drošības policija. Un gan jau ir metodes, kā atšķirt vienkārši marginālus viedokļus un nekompetenci (kas nav nekas svešs arī Rietumu medijos) no mērķtiecīgas faktu falsifikācijas (ar ko valsts līmenī izceļas tikai Krievija).