Koljera raksts ''Rīgas Laikā'' par humpalu apsēstību man likās kā precīzs dažu manu radinieku atspoguļojums. Rakņāties pa lupatu kaudzēm, pirkt kaut ko tikai tāpēc, ka oriģinālā cena ir tik liela, jo labs brends un pēc tam aiznest mājās, kur stāv vēl 150 citi tādi paši drēbes gabali, kurus nav iespējams nonēsāt vienas dzīves laikā - šito visu es esmu redzējusi.
Es, protams, saprotu, ka iemesli šādai apsēstībai ir neskaitāmi, un galu galā arī es pati šad un tad piestaigāju, lai atrastu vēl kādu jaunu kleitu. Es to nenosodu, bet man liekas mazliet bēdīgi, ka it kā tāda ilgtspējīga un zero-wastīga prakse tiek aizvesta līdz absurdam, kur cilvēki tāpat pērk to, ko īsti nevajag, un tad tāpat nes vēlāk uz Otru Elpu.