nepazudīs, bet mainīsies (reizēm vairāk, reizēm mazāk) tas, kā par to domāsi Tu/citi. jo tas, kas mainās (un, manuprāt, ir diezgan svarīgi), ir attieksme - vai konkrētās parādības tiek uzskatītas par normālu dzīves sastāvdaļu, kas reizēm tiek piedzīvota, vai par "diagnōzi"; kas, kādā veidā un cik ļoti tam pievērš uzmanību; kā izvērtē cēloņsakarības saistībā ar parādībām, ko var klasificēt kā PMS. tb, tas, kas ir mūsu galvās, ir tas, ko mēs darām ar tām reālajām lietām, kas eksistē.

varbūt es esmu naiva vai sīkumaina, bet man tiešam liekas, ka tam ir liela nozīme, lai gan būtībā par PMS man ne silts, ne auksts: reizēm mēnešreižu tuvošanās neizraisa nekādas izteiktas parādības, reizēm veselu nedēļu sēžu ņurdēdama satinusies pledā, grauzdama šokolādi no gala, uz maiņām raudādama un gulēdama. bet arī vīriešiem ir ekvivalentas periōdiskas neracionālas brooding fāzes, ko viņi vienā vai otrā veidā realizē, arī biolōģiski ir pierādīts (diemžēl tagad uz sitienu neatradīšu konkrētos pētījumus, bet varu pacensties, ja ir svarīgi), ka visu dzimumu cilvēkiem cikliski notiek hormonālas svārstības, kas var visādi izpausties, tikai vīriešiem nez kāpēc nav jāievieš īpašs jēdziens, kas tad "uzreiz visu izskaidro" un ļauj līdz galam neņemt viņu nepatīkamās sajūtas vai neērtās emōcijas vērā. runa nav par "visgudru teikšanu", bet par reflektēšanu, ko tas, ka kaut kas ir sociāli konstruēts, ietekmē, ko tas nozīmē. tb, manuprāt, diskusija par PMS kā sociālu konstruktu jau nav par to, ir vai nav kaut kādas īpašas parādības kādā konkrētā brīdī konkrētiem cilvēkiem, bet par to, ko un kā mēs par tām domājam un darām.
es ceru, ka neizklausās pārāk nesakarīgi, haha, un vēlreiz atvainojos. :D