Keita

guļu bez pulsa un seja kā nolupusi maska, bet viņi tik un tā prasa, lai ceļos, tā pieņemts, tā esot pareizi, tā visi atzīstot par labu
ceri par mani, lūdzu ceri par mani
Tu brīnies, nu jā, kam gan es to prasu, bet es lūdzu, ceri arī par mani. Kāpēc? Nu tāpat vien. Nav vairāk vietas? Labi, jā, ir jau labi
Viņiem ir bail un tev arī, kaut sastāvdaļās maini

Tas notika sen, tik sen, jo mūsdienās jau pasakām neviens vairs netic, pūķi valda un princeses sajūk prātā, bet trešie tēva dēli paši no vājprātīgo torņa bēg, bet reiz, reiz, reiz bija, reiz bija ne tikai zila zāle un zaļas debesis
bet līdzēt tur nu vairs nekādi nevar, rai tai tā
Orfejs spēlē miega dziesmu, čuči saldi, mazulīt
ko mēs tagad darīsim, pelni izkaisīti vējā
pielaid uguni, lai svilst, sadeg liesmās zili zaļās un dzeguze nedziedās, vakar jau krogū aizkūkojās, paņēma pie dziesmas
bet gudri vīri tik tukšus salmus kuļ un teic, ka visu, visu saprotot
še zāles tev, še tabletīte tev, patiesi tā būs labāk
nāc līdz jāņtārpiņus sist, tur, tur aiz horizonta vēl daži rēgojās
sniegs birst kā putoplasts

es nudien varētu nospēlēt princeses lomu. Jūs neticat? Nu jā, zvaigznei ir jābūt pievelkošai
Paliekoši

Jo dienas, jo spēcīgāk izjūtu vēlēšanos nomest šo ādu. Tā ir pārak novalkāta; kļuvusi zilgani bāla un plēksnaina, bet joprojām stingri turas. Pārāk stingri. Varētu jau mēģināt nokasīt, bet sāpju sajūta vēl ir palikusi.
Ik nakti sapņoju par Aku...esmu dzidri dzelkstošā ūdeni, kas izšķīdina veco ādu un kļūst redzama jauna. Perlamutra spoža. Tīra un gluda. Nekādu rētu un pušumu.
Bet ar veco ādu ir bail iet ārā. Tā nesargā ne cik un saule dedzina, tāpat kā skatieni biedējošā nepatikā.

kāds nāk..

..vēsuma dvesma pirkstu kauliņus iekrāso violeti pelēkus, bet nagi šķiet spožāki kā jebkad. Pēdējā cigarete met nelielus siltuma gabaliņus plaušās un kakls aizmirst par sāpēm. Acis aizmirst savu darbu un atslēga vairs nespēj atrast ceļu oranžā pasaulē..

Ko gan man teikt, ka esmu jauka, mīļa, balta, pūkaina, ka mīlu visus jūs un nekad nedarītu pāri tev? Tie būtu meli, meli, kas uzliek pienākumu, no kā es mēmi bēgu; tai vārdā ir kas atbaidošs. Daudz vieglāk sacīt, ka esmu ļauna, cik dvēsele mana melna, un cerēt uz slavas dziesmām par pieticību. Tikai, nevienam nav tur nekādas daļas, vienalga viņiem un man ir vienaldzības maska cēla.
Citi dodas uz dinejām, es savējās - izdomāju. Daudz izsmalcinātākas. Saprotams, iedalot sev to gudrāko, spožāko lomu, atspoguļojot netikumus savus labvēlīgā gaismā, mainot krāsas un pastalas, piesedzot vārīgās vietas un retušējot pinnes. Skat, kādas mirdzošas acis, cik zīdaini mati..
Viņi baudīja vīnu. Nekas. Man ir galoniem tējas, un, tās jūsu vīnogas tik tiešām IR skābas.
Var jau būt, ka man izsalcis skats, tikai, ne jau pārtikas pietrūkst. Un jūsu žēlastības dāvanas tiešām ir liekas.
Man ir putekļi uz koka grīdas, ar ko rotaļāties. Jūsu sarunas ir tukšas un mūzika - prasta.

mana māte beidza dzīvi Masačūsetsas trako namā, cik man zināms, viņa gan nekad Masačūsetsai nav bijusi ne tuvumā, bet nu
tēvs, ja vēl dzīvs, tad visticamāk guļ kādā vārtrūmē, nezāles jau neiznīkst un žūpas nenosalst
brāļi, māsas, nezinu, mēs nekad nēsam bijuši kopā, tikām izdāļāti kur nu kurais, bet var jau būt, ka esmu vienīgais bērns
iesākumā izdzīvojos pa dažādu radu mājām, kur lielākoties mani lika mierā un ļāva darīt, ko nu pati vēlējos, bet vēlāk, lai vairs nemaisītos pa kājām, tiku aizsūtīta uz kādu internātskolu ar tradiconāli pārspīlēti augstu pašapziņu
mums visiem tika stātīts, cik prestiža skola šī esot, piebāztas galvas ar šādām tādām grāmatu gudrībām, dresētas labās manieres un pareizā valoda
skolēni pa lielākai daļai ienīda skolotājus un otrādi
bet tagad es pati kā pensionēta skolotāja nīstu mazus bērnus un dzīvoju kopā ar baru kaķu, lielākā daļa no tiem gan tikai uz papīra, bet tam nav nozīmes, skaitu tāpat nepateiksi, viņi mēdz vairoties un tad vēl daļu nobrauc mašīnas vai noindē kaimiņu žurkas
sekss? nav tāda, var jau būt, ka pie vainas līkais deguns un kārpa, bet varbūt pārlieku mazā vagīna
ir tikai mastrubācija ar tamponu un erotiski sapņi pms laikā, labāki par īsteno, ticiet man
nedaudz pārņem skaudība, redzot kā kaimiņiem pieved pastu, bet mana kastīte ir tukša, tomēr vienmēr jau varu sevi mierināt ar domu, ka tie bij tikai rēķini, rēķini, rēķini
galu galā man nemaz nepatīk rakstīt vēstules un bārstīt saldas liekulības un, kam gan es rakstītu un, kas gan vēlētos rakstīt man
pavisam skumji paliek vakaros, pēc tumsas iestāšanās, bet tad var uzvilkt garus svārkus līdz grīdai, augstpapēžu kurpes, aizkūpināt sandalkoka vīraku un aizdegt dzeltenu sveci, kūpoša melnā persiku tēja un klusa mūzika
es tumsā ietinos lielā bārkstainā lakatā un atceros dejas līdz ritam, līdz nodilušām kurpēm, nepazīstot nogurumu
man, kā jau sievietei, ir mūžam divdesmit pieci