Keita

Jo dienas, jo spēcīgāk izjūtu vēlēšanos nomest šo ādu. Tā ir pārak novalkāta; kļuvusi zilgani bāla un plēksnaina, bet joprojām stingri turas. Pārāk stingri. Varētu jau mēģināt nokasīt, bet sāpju sajūta vēl ir palikusi.
Ik nakti sapņoju par Aku...esmu dzidri dzelkstošā ūdeni, kas izšķīdina veco ādu un kļūst redzama jauna. Perlamutra spoža. Tīra un gluda. Nekādu rētu un pušumu.
Bet ar veco ādu ir bail iet ārā. Tā nesargā ne cik un saule dedzina, tāpat kā skatieni biedējošā nepatikā.

kāds nāk..

..vēsuma dvesma pirkstu kauliņus iekrāso violeti pelēkus, bet nagi šķiet spožāki kā jebkad. Pēdējā cigarete met nelielus siltuma gabaliņus plaušās un kakls aizmirst par sāpēm. Acis aizmirst savu darbu un atslēga vairs nespēj atrast ceļu oranžā pasaulē..