Keita

mana māte beidza dzīvi Masačūsetsas trako namā, cik man zināms, viņa gan nekad Masačūsetsai nav bijusi ne tuvumā, bet nu
tēvs, ja vēl dzīvs, tad visticamāk guļ kādā vārtrūmē, nezāles jau neiznīkst un žūpas nenosalst
brāļi, māsas, nezinu, mēs nekad nēsam bijuši kopā, tikām izdāļāti kur nu kurais, bet var jau būt, ka esmu vienīgais bērns
iesākumā izdzīvojos pa dažādu radu mājām, kur lielākoties mani lika mierā un ļāva darīt, ko nu pati vēlējos, bet vēlāk, lai vairs nemaisītos pa kājām, tiku aizsūtīta uz kādu internātskolu ar tradiconāli pārspīlēti augstu pašapziņu
mums visiem tika stātīts, cik prestiža skola šī esot, piebāztas galvas ar šādām tādām grāmatu gudrībām, dresētas labās manieres un pareizā valoda
skolēni pa lielākai daļai ienīda skolotājus un otrādi
bet tagad es pati kā pensionēta skolotāja nīstu mazus bērnus un dzīvoju kopā ar baru kaķu, lielākā daļa no tiem gan tikai uz papīra, bet tam nav nozīmes, skaitu tāpat nepateiksi, viņi mēdz vairoties un tad vēl daļu nobrauc mašīnas vai noindē kaimiņu žurkas
sekss? nav tāda, var jau būt, ka pie vainas līkais deguns un kārpa, bet varbūt pārlieku mazā vagīna
ir tikai mastrubācija ar tamponu un erotiski sapņi pms laikā, labāki par īsteno, ticiet man
nedaudz pārņem skaudība, redzot kā kaimiņiem pieved pastu, bet mana kastīte ir tukša, tomēr vienmēr jau varu sevi mierināt ar domu, ka tie bij tikai rēķini, rēķini, rēķini
galu galā man nemaz nepatīk rakstīt vēstules un bārstīt saldas liekulības un, kam gan es rakstītu un, kas gan vēlētos rakstīt man
pavisam skumji paliek vakaros, pēc tumsas iestāšanās, bet tad var uzvilkt garus svārkus līdz grīdai, augstpapēžu kurpes, aizkūpināt sandalkoka vīraku un aizdegt dzeltenu sveci, kūpoša melnā persiku tēja un klusa mūzika
es tumsā ietinos lielā bārkstainā lakatā un atceros dejas līdz ritam, līdz nodilušām kurpēm, nepazīstot nogurumu
man, kā jau sievietei, ir mūžam divdesmit pieci