baltvins [entries|archive|friends|userinfo]
baltvins

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Nov. 4th, 2016|09:54 am]
Sniegs. Kad viņa mācījās magu skolā, vecākie magi nesaprata - kāpēc viņa kā uguns mags tik ļoti mīl sniegu. Viņa bija pirmā garajas ziemas mēnešos, kas sala.
Bet tikai kad viņai apritēja apmēram 6 gadi, magi saprata, viņa saprata. Tā bija pirmā reize, kad viņa ar dusmām un asarām gāja virsū , puikam, kas bija
ķircinoties un aiz bērna prāta ļaunajiem jociņiem paņēmis viņas mīļāko rotaļlietu. Zilās liesmas dūca, un viegls auksts vēsums plūda no viņas. Puika raudāja,
un atkāpās, visi klusēja līdz mirklim, kad atnāca templieši un ar apspiedošās maģijas auru,kas lika viņai saļimt. Zilā uguns, tas bija kas tikpat rets, cik neizzināts spēks.

Tagad viņa stāvēja Debesu Cietokšņa tornī, un vēroja sniegparslas, un mēģināja atcerēties, kur sākās viņas mīlestība pret sniegu , saprast kur radās viņas zilās liesmas.
Debesu Cietokšņa pagalms bija piesnidzis un saujiņa karavīru to tīrīja. Bija pāgājusi , tā vien liekas mūžība kopšs viņa atkal jutā vesela, nesalauzta. Adamantas cietoksnis
klusībā dusēja prāta nostūrī, nemanāmi skrubināja, to zemapziņu. Šoreiz Spiedzes soļi nepalika nepamanīti- gurkstošā sniega skaņa , lika viņai ar smaidu sagaidīt, sievieti.
- Ziniet, man liekas ziema šeit ir visu laiku- Spiedze noteica.
- Mhm- viņa noņurdēja un ar aizvērtām acīm iedomājās, kan kūst sniegpārsla uz viņa nosalušā vaiga.
linkpost comment

[Oct. 18th, 2016|09:25 pm]
Viņa vienmēr bija zinājusi, ka ir laicīgi nespēja novērtēt to, kas ir un kā ir. Nespēja lepoties un apzināties, to ko Radītājs viņai bija devis.
Kad viņa bija Tieši tagad šajā mirklī viņa cik jaudas centās saskatīt to labo.

Pirmais viņa bija dzīva. Neviens nebija iedomājies, ka Adamantas cietoksnis būs lielākais dēmonu midzenis, kādu viņa un viņas pavadoņi nespēja savos dziļākajos murgos izsapņot.
Pelēkie Sargi, kādreiz uzticami šīs zemes aizstāvji ķērās pie pēdējā salmiņa un nodevības, lai viņu sagrozītajā apziņā glābtu pasauli, kļuva par dēmonu vergiem.
7 grēku dēmoni te valdīja, kā vien liekas pat gaisā. Taču vismazāk visi gaidīja drakonu, to pašu, kas ar kuru aci pret aci viņa stāvēja to nepilnu gadu atpakaļ.
Šī bija cīņa uz plāna ledus. Komandieris un armija caur sita mūrus. Tālāk viņas uzdevums bija atrast Pelēkas Sardzes vadoni un mēģināt viņu pierunāt saskatīt, to, ka šis viss bija neprāts.
Viņa cīņā metās uz mirkli minstinoties, bet tad viņa saprata, ka viņai nevajag uztraukties par viņa drošību, bet gan par savu.
Drošības sajūta izgaisa ar katru soli, ar kuru viņa lauzās cauri šim dēmonu apsēstajam cietoksnim.

Otrais viņa bija dzīva. Drakons un apsēstie sargi viņus skaitā pārsita gandrīz divreiz. Gaiss Adamantas cietoksnī bija savādāks, viņai kā magam pat sāpīgs.
Visur bija plaisas, un tā jau zīda plānais plīvurs, kas atdalīja šo un otru pusi, bija izdilis un vārgs. Katra ieelpa un izelpa dzēla krūtīs, kā aukstākais ziemas rīts, lai gan viņa mirka sviedros, sausajā tuksneša svelmē.
Smaržoja pēc pagātnes, pēc trūdošiem mūriem un kaujas atbalsīm, kas klīda starp saulē izbalējušajām sienām. Starp dēmoniem virmoja arī viņas pašas dēmoni, kas elpoja ausī turpat, uz pleca sēdēdami. Iekāre un dusmas.
Šī nebija ne vieta un īstais mirklis.

Trešais viņi bija dzīvi. Kad drakons nolaidās viņu priekšā uz tilta – visiem pamira sirds, elpa aizmirsās. Tālāk viss likās miglā un haosā tīts, kā caur murgu viņa atcerējās savu balsi kliedzam, lai viņi atkāpjas.
Pūķa krūtis iedegās, kad liesmas kāpa arvien augstāk, mirklī, kad nevaldāmais mutulis ar asinsstindzinošu rēcienu pameta drakona rīkli, viņa šausmās apjuka. Zils liesmu vairogs, sadūrās ar pūķa liesmām, trieciena vilnis viņu nogāza no kājām, viņa atsita galvu, un viss palika vēl lēnāks. Tilts bruka, zem kājām izslīdēja pamats, viņa juta, kā viņas plauksta izslīd no rokas, kas centās viņu saķert pēdējā mirklī.
Klaigas pazuda – kritiens nebūtībā un tumsa.

Ceturtais ak, Radītāj kāpēc viņa bija dzīva. Kad viņa atvēra acis, sāpēja, likās katrs viņas ķermeņa centimetrs. Sāpēja pat plakstiņi.
Kaujā viņu savainoja kājā un zobens noskrāpēja vaigu, kļūdas cīņā, bet, kāpēc viņai sāpēja viss ķermenis, viņa nespēja kopā salīmēt. Domas par dziedinošo maģiju sāpēja.
- Kas?- likās, ka no izkaltušās rīklēs nāk ārā tik kaut kas līdzīgs vārdiem.
- Tu nokriti, no tilta. Drakons aizlaidās, liekas jūsu sadursme to aizbiedēja. Tas ir brīnums, ka esi dzīva.- pazīstama zema balss viņai līdzās teica. viņa dzirdēja , kā Komandieris pieceļas.
- Paziņošu, ka esi modusies- viņa soļi izgāja no telts.
Viņa priecājas, ka ir dzīva te un tagad.Viņa nejuta kā iemieg. Apziņa aizpeldēja, un viņa sapņoja – par ilgām, par tiem dažiem mirkļiem.
Tie dēmoni – iekāre un dusmas, lūrēja ap stūri, un uzglūnēs arvien vairāk un vairāk ar katru mazo tikšanas mirkli, tajā pasaulē.
Dēmoni pagaidīs, tiem nav vietas tagadnē, lai arī cik sūra un grūta tā likās. Tie bija vārdi, ko viņa atcerējas , kad bija Emeraldu kapos. Viņa satika kādu elfu šamani, kas atvadoties teica šo vārdus.
Varbūt tagad viņa saprata.
linkpost comment

[Oct. 11th, 2016|11:48 am]
„Īsta mīlestība kā orientieris.” Reiz magu skolā viņai minēja kāda no burvēm. Viņa nosprauslojās. Bija pagājusi nedēļa kopš viņa bija atgriezusies no Emeraldu kapiem.
Tās, kas viņai likās, bija viena 100, daļiņa no mīlestības pamazām sāka pagaist. Ikdiena sāka aizēnot to īso mirkli. Tā laimes un drošības sajūta sāka izgaist. Iekšējais siltums sāka atdzist.
Viņa domās centās parcilāt vārdu pa vārdam tikai vairāk saputrojoties.

Tagad viņa sēdēja uz Debesu Cietokšņa tavernas jumta. Pēcpusdienā šeit, kad saule neslēpās aiz sniega mākoņiem, bija patiesi silti un vīnstīgas,
kas karājās no augšējā jumta nedaudz slēpa šo jumtu skatam, dodot privātu drošības sajūtu. Brīnišķīga vieta, kuru viņai ierādīja nerātnā elfu zagle,
kas viņiem pievienojas, jo gribēja redzēt, kas īsti ir šis varenais Debesu Cietokšņa vadonis.
Šī atmiņa lika pasmaidīt – cik šī smalkā un izveicīgā elfu meitene ar līdz nelabumam rupjo mēli, bija vīlusies.
Cilvēks, bāls, kalns un likās nevarīgs sievišķis bija šis vadonis, par ko dziedāja teju katrā tavernā. Bet vai tad tā arī nebija?

Viņa nezināja, kas ir īsta mīlestība. Magu tornī, kura viņa dzīvoja līdz tai dienai Debesu templī, kad liktenis viņu iesvieda šajā virpulī, tas bija maigi sakot - aizliegts.
Bet tagad viņa bija brīva – bet tomēr gandrīz brīva. Kā Diplomāts bija uzstājis un atgādinājis – viņa ir kā paraugs, ka piemērs, kas nedrīkst kļūdīties, izrādīt kādas vājības.
Savaldīties, domāt par vārdiem, kas mīt uz mēles. Spēlēt šo šarādi. Viņa nopūtas dien dienā vajadzēja spēlēt tik daudz lomas, ka viņa sāka prātot – kad tas beidzot sajuks vienā bezdibenī un viss plīsis un lūzīs.
Lomas sašķīdīs. Un tad Diplomāts beidzot redzēs, ka, kādu dienu Kara zālē sašķīdis, kas vairāk par dzēriena kausu, ka būs uguns un rupju vārdu vētra.

Bet atkal atgriežoties pie mīlestības, viņa arvien vairāk un vairāk sāka apzināties, ka tas viss bija viņas galvā sacerēts. Kaut kāda abpusēja patika, kurai varētu, sekot kaut kāda gaiša nākotne.
Domas un teorijas šaudījās no vienas galējības otrā – mest to teātri pie malas. Nu un ka viņu saistīja pienākumi un likums, ka viņa nevar to darīt, vienkārši ņemt un darīt.
Vai arī tomēr: Viņi abi bija katrs no savas pasaules, citas kastas. Šīs apnicīgās domas nomāca un atkal un atkal atsitās pret ikdienas pienākumu sienu.
Pagalmā klīda ziņnesis, no augšas viņa dzirdēja, ka viņš jautā pēc viņas. Viņa iesēdās dziļāk vīnstīgās – vēl mirkli miera.

Viņa knibināja sūnas uz jumta un ar katru elpas vilcienu centās iztēloties, kā viņa izmet no galvas pa vienai domai. Aiz sienām tavernas dziedonis, klusi trinkšķināja kādu meldiņu.
Dzels Buļa vīri – bars ar skaļiem dzert mīlošiem algotņiem, kas līdz pēdējai savai vīlei bija uzticīgi savam mūrim līdzīgajam vadonim un viņai, smējās un dzēra.
Diena vai nakts viņi vienmēr bija tavernā.
Apskatot savu mazo iekšējo Debesu cietokšņa karaļvalsti, likās, ka valdīja divas galējības – tie, kas bija laimīgi un tie, kas kūlās pa to katlu, cīnoties ar saviem iekšējiem un ārējiem dēmoniem.
link3 comments|post comment

[Oct. 4th, 2016|05:28 pm]
Viņa nesaprata kāpēc šodien viņa šeit bija atnākusi. Tukšums un izmētātas kartes viņu gaidīja Kara Zālē. Cauri mūrim svilpoja vējšs.
Šodien viņai sala. Nesildīja pat zilā ugunis. Viņa spēja tikai domāt par ledainiem pirkstu galiem, skrienam pāri mugurkaulam.
Varbūt arī tāpēc viņa šeit ieklīda, sajust klātbūtnes atbalsis.
linkpost comment

[Sep. 30th, 2016|03:54 pm]
30 dienas – bija ilgs izaicinājums būt projām no Debesu Cietokšņa. Nedēļa divas ,bija ilgākais laiks, kopš ierašanās tur, bet Diplomāts bija viņu jau brīdinājis,
ka būs zemes un ceļojumi divtik tāli, kā līdz šim. Kad viņa pirmo reizi izgāja cauri pelēkajām alām, kalnu pārejām, kas veda uz seno elfu zemēm – elpa aizrāvās. Koša zaļuma un ziedu jūra.
Viņai patika dzīvot kopā ar savu delegāciju, ēst uz vienas uguns gatavotu ēdienu. Būt cīņas pirmajās rindās, ar uguni noliet naidnieku. Visi kā viens – savējie.
Viņa kā vadonis jutās brīvi. Taču tā nelielā drošība un privātā vientulība, kā arī attālā klātbūtne un apziņa, ka Magu skola ar rokas stiepiena attālumā, bija tas ka viņai pietrūka visvairāk.
Tā iespēja un sajūta, ka viņa var visu kontrolēt. Bet šeit ārā – nekas nebija paredzams. Vai aiz nākamā līkuma nepārsteigs, kāda plaisa realitātē – no kuras līs laukā dēmoni, kliegdami dziļākās bailes un grēcīgās vēlmes.
Neviens nezināja, vai nākamais ciemats uzņems ar atplēstām rokām un smaidiem, vai ar bultu un lamu lietiem. Viss plosošākā bija sajūta ierasties ciematā, kad tas ticis jau iznīcināts – tā apziņa: TU NOKAVĒJI, TU NEPASPĒJI.
Ar trīcošām saujām glāstīt pelnus, ar sāpošām ausīm censties saklausīt izdzīvojušos, kapa klusumā. Nekas nebija paredzams.

Emeraldu Kapi bija mūžzaļi seno elfu ķēniņu zemes, kur kā leģenda vēsta, uz katru koku bija viens elfu kritušais, varenajā un nežēlīgajā kaujā, kuras laikā cilvēku ķēniņi sakāva un iznīcināja brīnišķīgo elfu Dailes zemi.
Mežs tikpat skaists cik skumjas, kas rētojās katrā no koku stumbriem. Viņa sēdēja nostāk no savas apmetnes, lai smeltos spēku un sagatavotos tam, kas vēl priekšā.
Ir teiciens : nav miera apsēstajiem. Un nemiers valdīja arī Kara zālē. Viņa bija pirmā, kas devās uz šo zemi, kā lielas varas simbols, kam ar nedēļas novirzi sekoja visa varenā Debesu Cietokšņa armija.
Viņai smeldza kājas – pārgurums dunēja arī galvā. Šeit bija grūti pārvietoties ar zirgu. Tapēc ceļošana bija ar kājām. Klusi pienāca ziņnesis un paklanoties viņai, rokās iedeva vēstuli.
Sarkanais zīmogs, ar zobenu, kas tērps liesmās. Viņa atlauza zīmogu. Viņa pazina rokrakstu.
„ Armija uz priekšu kustas raiti. Pēc divām dienās ieradīsimies Emeralda kapos.
K. ”
Viņai bija satraukums – kas slēpās, dziļi slēpās. Gan par kauju, kas priekšā stāvēja, gan par to, ka viņa stāvēs armijas priekšā, kā iedvesmas avots, kā vadonis, bet visvairāk par to, ka viņas un Komandiera domas par tālāko darbību norisi atšķīrās. Piekāpties vai spuroties. Vai tomēr paļauties liktenim?
linkpost comment

[Sep. 22nd, 2016|03:53 pm]
Skaļās bļaustīšanas un, kņadas vadīta, viņa izgāja uz mūriem, kas skatījās uz Debesu Cietokšņa pagalmu. Tur stāvēja pūlis ar cilvēkiem, klaigāja, elsa un gavilēja. Likās visi cietokšņa, kalpi, pavāri,
kalēji bija pārtraukuši strādāt, lai skatītos notiekošo.
Viņa ieelpoja svaigo kalnu gaisu, kas jau remdēja vieglās galvas sāpes, kas lēnām pielavījās no pakauša puses.
Tikko pāris stundas viņa nosēdēja pie sava galda buroties cauri haotiskajām miljons atskaitēm.
Ziņas, kas plūda no dienvidiem, bija tik murgainas, ka mulsināja par Diplomātu. Bet tad viņas skatiens aizpeldēja līdz pūlim un aplokam,
kurā parasti karavīri rīkoja sacensības un treniņus zobena cīņās. Tās bija vienkāršs veids, kā vīriem izlādēties – nevainīgi izkauties, līdz pirmajai skrambai.
Viņi izlādēja, visu, kas sakrājies – bailes, dziņas, kas lika raustīt virtuves kalpones aiz svārkiem, nepatiku, iekšējās sāpes. Tikai nesen viņa saprata,
ka tāda fiziska izlāde ir vislabākais veids, kā nogurdināt un atsvaidzināt sasāpējušos prātu. Bet šoreiz tie nebija vīri.
Aplokā plosījās zirgs. Viņai aizrāvās elpa – zirga spalva mirdzēja saulē, bronzas krāsas krēpes vējā viļņojās. Tas bija gandrīz melns ar rūsas nokrāsas kājām un purnu. Nepieradināts skaistums.
Divi vīri centās to savaldīt, bet zirgs nevienam nedevās rokās, cēlās pakaļkājas spārdījās. Smagi viens no karavīriem tika izsviest, no segliem.
- Kas tur notiek?- viņa jautāja sev.
- Tas ir Komandiera zirgs, kas klausa tik viņam, izrāvās no staļļa, kad staļļa zellis centās noseglot – no Spiegu Meistares balss viņa salēcās. Viņa nebija dzirdējusi, kā viņa pielavās.
Ar skatienu un klusu lamu vārdu virkni viņa uzlūkoja sievieti.
- Un kur viņš ir?-
- Viņam ir tikšanas, kuru nevar iztraucēt – otra sieviete noteica un pat nepamirkšķināja, kad viņai uz pleca nolaidās krauklis ar kārtējo jauno ziņu.
Viņai sejā iezagās smīns lēnā solī viņa devās lejā uz iekšpagalmu. Balsis apklusa uz mirkli, kad visi pagriezās, lai pasveicinātu viņu. Kāds paklanījās, cits nomurmināja.
Viņa veikli pārlēca pārsētu un atradās ar zirgu aplokā. Tas tramīgi mīņājas viņai pretī. Soli pa solim viņa tam pietuvojās. Zirgs nemierīgi raustīja galvu, bet nekāpās prom.
Viņa čukstēja mierinošus mīļvārdus. Ar pirkstu galiem viņa nobrauca pa zirga kaklu, cik samtaina likās spalva.
Tumši brūnajās acīs likās gulēja kādas senas zinības, kad viņa ielūkojās tam purnā.
Viņa aizbrauca līdz seglu lokam. Elpa un izelpa. Vienā mirklī viņa saņēma dūšu ar pārliecību, ka zirgs viņu nenometīs, kaut vai tikai viņas spītības dēļ.
Tas strauji parāvās uz sāniem, taču viņa ieķērās krēpes un noturējās. Pieliekusies pie kakla, viņa nočukstēja, ka aizvedīs viņu līdz stallim, ka neviens viņu vairs nemocīs.
Viņa pamēģināja paraustīt pavadu, un zirgs likās, ka paklausa.
- Klausa tikai viņam, ja – pie sevis viņa pasmaidīja.

Viņa pamodās, tas bija tikai sapnis. Ar smagu nopūtu viņa atkrita spilvenos. Magu sapņi, ir košāki dzīvāki, tieši tādēļ, viņi sapņojot bija atvērti dēmoniem, kas parasti bija kādi no 7 cilvēku grēkiem, vai to slēptajām vājībām. Prāti bez robežām.
linkpost comment

[Sep. 19th, 2016|10:01 am]
Viņa kūrās dusmās, šo vārdu tiešākajā nozīmē. Bija saullēkts , miesu kodīja salta vēl aizkavējusies salna.
Saule līda laukā no kalnu sniegotajām virsotnēm. Rīta migla vijās ar sudrabotajiem salnas putekļiem.
Viņa stāvēja uz Debesu Cietokšņa mūriem. Nakti viņa bija bezmiegā mētājusies gultā, mēģinot izprast, no kurienes rodas šīs dusmas,
kas nu jau likās pēdējos divus mēnešus plosīja viņu un citus. Zilās liesmas, kas pamazām iekļāva viņas ķermeni klusi dunēja.
Kailās pēdas vairs nejuta salto mūri, vējš viegli neraustīja naktskreklu. Bija jāsāk ar pamatu – izprast no kurienes rodas dusmas.
Kaitināja it viss – bailīgs zemnieka skatiens, tikšanas ar Diplomātu, kas savukārt uzstājīgi mācīja savu – gatavoties samitām, kas ar strauju joni tuvojas.
Bija jāpierunā sevi nekliegt uz bērnu, kuru viņai nācās sūtīt magu skolā. Bija pagājušas 2 nedēļas, un rīta raudas bija vēl skaļākas un uzstājīgākas, kā pirms tam.
Dusmas uz naidnieku, kas ar neizsīkstošu sparu, iekaroja zemes, atstājot tās, izdegušas, izpostītas – ar pienākumu glābt, palīdzēt.
Viņa nebilstot neviena vārda to darīja, bet dziļi sirdī šis problēmas saka svērt par daudz. Bet viss vairāk viņu dusmoja Komandieris, vai arī vairāk tas,
ka viņš nepiedalījās Kara Zāles sanāksmes, bet sūtīja ziņas un ziņnešus. Viņš bija devies prom uz kādu laiku.
Bija tik daudz lietu, ko viņa vēlējas viņam sakliegt sejā – par viņa taktiskajiem lēmumiem, kas nesaskanēja ar viņas, par viņu kā magu sargu, izbijušu, lai gan.
Bet visvairāk par viņa eksistenci tā jau sarežģītajā viņas dzīvē. Tur stāvot uz mūra viņa saprata, ka šis dusmas noteikti bija bailes, kas cenšas sacelt spalvas gaisā, cenšas nomaskēties.
Un tās bija bailes un patika pret Komandieri. Viņa klusi pie sevis to izrunāja skaļi. Cik absurdi tas šķita, un ka vaigos saskrēja siltums, nosarkt no pašas domām, viņai likās kaunpilni.
Viņa dzina sev cauri dziedinošas maģijas viļņus, cerībā, ka tie aizskalos šīs domas.
Viņa iegāja atpakaļ savos kambaros un aiz sevis aizvēra balkona durvis. Istabā valdīja patīkams siltums, kas plūda no ar jaunu sparu degošā kamīna.
Viņa dzirdēja, kā uz kāpnēm, kas veda prom no viņas kambariem klusi nāk ziņnesis ar viņas dienas darāmo darbu sarakstu.
Viņa uzvilka rīta svārkus, pateicās ziņnesis un iemeta acis sarakstā. Līdz vēmienam izkoptais Diplomāta rokraksts, radīja vēlmi to turpat uz vietas sadedzināt.
Taču viņa bija norunājusi ar sevi , ka nedusmosies, ka savaldīsies. Viss bija, līdz pēdējais minūtei saplānots.
Tikšanas ar rūķu masonu delegāciju lika smagi noelsties – tā bija 10 dienā. Rūķi vienmēr atrada par ko sūdzēties – vai viņiem debesis neuzgāzīsies,
šeit ir pārāk auksts, cilvēku akmens meistari un masoni nekad nav sapratuši savu darbu un tamlīdzīgi. Dzīvodami savā pazemes impērijā reti, kas atradās uz virszemes viņiem, bija pa prātam.
Taču Debesu Cietoksnim, strauji vajadzēja remonta darbus un rūķi bija labākie. Smagā nopūta bija veltīta tam, ka tikšanas bija rīta pusē, un vienīgais kas mazināja rūķu sūro garastāvokli bija – medalus,
un pēc viņu paražām atteikties bija nepieklājīgi. Puse trījos dienā bija Kara Sapulce. Sirds apmeta kūleni, un viņa paslēpdama seju plauktās iesmejas. 1. Kā lai dusmojās, ja Diplomāts pēc viņu iepriekšēja strīda ir bijis īstens riebeklis un salicis, rūķu sanāksmi pirms kara sapulces, pēc viņa vārdiem viņa galvā dzirdēja viņa balsi – katram vadonim gan slimībā gan bēdas ir jāvar sevi savākt, pieņemt lēmumus.Kārtējias ārbaudījums.
Cik gan skaidri būs viņas lēmumi, pēc pāris pintēm un iekarsušām sarunām ar rūķiem. 2. Ja arī Komandieris ieradīsies – viņas dūša negulēs paslēpusies kaut kur dziļi vistālākajā cietokšņa stūrī, bet apreibusi trallinās turpat zālē.
Dusmām nav jēgas – tās ir bailes vilkādā, parazīts, kas noēd enerģiju.
linkpost comment

[Sep. 14th, 2016|09:34 am]
Kara zāle. Tas bija neveiksmīgi izvēlēts nosaukums zālei, kur viņi izlēma savus nākamos soļus.
Viņa, Diplomāts, viņu Spiegu Meistare un Komandieris šeit satikās un plānoja tālāko rīcību, lai manītu notiekošo, novērstu haosu, veiksmīgāk atrisinātu citu problēmas.
Taču visi gala lēmumi parasti gūlās uz viņas pleciem. Tā, viņa reizēm ilgi naktis negulēdama, uzkavējās tajā telpā pie smagā koka galda. Laikā zoba nodzeltējušas kartes,
mazas figūriņas armijas izvietojumam, zīmītes ar esošo situāciju, politisko noskaņojumu, spiegu atskaites.
Galva kūpēja un sāpēja, pat dziedinošie maģijas viļņi nespēja remdēt to satraukumu, kas viņu tirdīja jau pēdējās divas nedēļas.
Kā lai viņa, kas bija iecelta par vadoni, tiek galā ar visas pasaules problēmām, kamēr pati nespēj atrisināt savējās.
Viņa jau sen dziļākajā zemapziņas nostūrī zināja, ka šis bija veids, kā to „sevi” iedzīt vistumšākajā stūrī, nolikt maliņā gaidot to īsto mirkli.
Viņai nebija nekā, bet tai pašā mirklī viņai piederēja viss. Atspiedusies ar abām rokām pret galdu, viņa paglūnēja uz kartēm.
Gribējās to visu notraukt no galda zemē sajaukt, sadedzināt, aizmirst. Bet pienākumi, visur apkārt dunēja pienākumi, viņa smagi nopūtās un varbūt nedaudz pie sevis pasmaidīja.
Gaitenī, kas veda uz Kara zāli, viņa dzirdēja klusus soļus – tur nāca Spiegu Meistare.
Viņa un arī pārējie viņas padomdevēji mēdza, viņai atgādināt par pienākumiem pret sevi – piemēram izgulēties vai paēst.
Spiegu Meistare viņu pavadīja līdz gaiteņa galam novēlot labu naktsmieru.Rīt ar svaigu skatu viss tiks izlemts- šai frāzei viņa jau sen vairs neuzticējās.
Viņas istaba bija ledaina. Atkal viņa bija atstājusi balkonu vaļā. Mēness gaismas bāli zilganajā gaismā mirdzošus virpuļus meta sniegpārslas, kas lēna dejā krājas uz viņas istabas grīdas.
Ar vienu domu par dzirksteli viņas istabas kamīnā, ielēca uguns, pieliedams istabu ar siltu gaismu. Paņēmusi zvērādu segu no gultas, viņa atsēdās pretī kamīnam.
Galvā atbalsojas bērna raudas, liekot vēlreiz un vēlreiz pārdomāt – vai tas lēmums tajā pēdējā ciematā pareizs.
Ar tām nolāpītajām šaubām viņa gāja gulēt katru nakti un modās katru rītu.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]