| |
[Oct. 18th, 2016|09:25 pm] |
Viņa vienmēr bija zinājusi, ka ir laicīgi nespēja novērtēt to, kas ir un kā ir. Nespēja lepoties un apzināties, to ko Radītājs viņai bija devis.
Kad viņa bija Tieši tagad šajā mirklī viņa cik jaudas centās saskatīt to labo.
Pirmais viņa bija dzīva. Neviens nebija iedomājies, ka Adamantas cietoksnis būs lielākais dēmonu midzenis, kādu viņa un viņas pavadoņi nespēja savos dziļākajos murgos izsapņot.
Pelēkie Sargi, kādreiz uzticami šīs zemes aizstāvji ķērās pie pēdējā salmiņa un nodevības, lai viņu sagrozītajā apziņā glābtu pasauli, kļuva par dēmonu vergiem.
7 grēku dēmoni te valdīja, kā vien liekas pat gaisā. Taču vismazāk visi gaidīja drakonu, to pašu, kas ar kuru aci pret aci viņa stāvēja to nepilnu gadu atpakaļ.
Šī bija cīņa uz plāna ledus. Komandieris un armija caur sita mūrus. Tālāk viņas uzdevums bija atrast Pelēkas Sardzes vadoni un mēģināt viņu pierunāt saskatīt, to, ka šis viss bija neprāts.
Viņa cīņā metās uz mirkli minstinoties, bet tad viņa saprata, ka viņai nevajag uztraukties par viņa drošību, bet gan par savu.
Drošības sajūta izgaisa ar katru soli, ar kuru viņa lauzās cauri šim dēmonu apsēstajam cietoksnim.
Otrais viņa bija dzīva. Drakons un apsēstie sargi viņus skaitā pārsita gandrīz divreiz. Gaiss Adamantas cietoksnī bija savādāks, viņai kā magam pat sāpīgs.
Visur bija plaisas, un tā jau zīda plānais plīvurs, kas atdalīja šo un otru pusi, bija izdilis un vārgs. Katra ieelpa un izelpa dzēla krūtīs, kā aukstākais ziemas rīts, lai gan viņa mirka sviedros, sausajā tuksneša svelmē.
Smaržoja pēc pagātnes, pēc trūdošiem mūriem un kaujas atbalsīm, kas klīda starp saulē izbalējušajām sienām. Starp dēmoniem virmoja arī viņas pašas dēmoni, kas elpoja ausī turpat, uz pleca sēdēdami. Iekāre un dusmas.
Šī nebija ne vieta un īstais mirklis.
Trešais viņi bija dzīvi. Kad drakons nolaidās viņu priekšā uz tilta – visiem pamira sirds, elpa aizmirsās. Tālāk viss likās miglā un haosā tīts, kā caur murgu viņa atcerējās savu balsi kliedzam, lai viņi atkāpjas.
Pūķa krūtis iedegās, kad liesmas kāpa arvien augstāk, mirklī, kad nevaldāmais mutulis ar asinsstindzinošu rēcienu pameta drakona rīkli, viņa šausmās apjuka. Zils liesmu vairogs, sadūrās ar pūķa liesmām, trieciena vilnis viņu nogāza no kājām, viņa atsita galvu, un viss palika vēl lēnāks. Tilts bruka, zem kājām izslīdēja pamats, viņa juta, kā viņas plauksta izslīd no rokas, kas centās viņu saķert pēdējā mirklī.
Klaigas pazuda – kritiens nebūtībā un tumsa.
Ceturtais ak, Radītāj kāpēc viņa bija dzīva. Kad viņa atvēra acis, sāpēja, likās katrs viņas ķermeņa centimetrs. Sāpēja pat plakstiņi.
Kaujā viņu savainoja kājā un zobens noskrāpēja vaigu, kļūdas cīņā, bet, kāpēc viņai sāpēja viss ķermenis, viņa nespēja kopā salīmēt. Domas par dziedinošo maģiju sāpēja.
- Kas?- likās, ka no izkaltušās rīklēs nāk ārā tik kaut kas līdzīgs vārdiem.
- Tu nokriti, no tilta. Drakons aizlaidās, liekas jūsu sadursme to aizbiedēja. Tas ir brīnums, ka esi dzīva.- pazīstama zema balss viņai līdzās teica. viņa dzirdēja , kā Komandieris pieceļas.
- Paziņošu, ka esi modusies- viņa soļi izgāja no telts.
Viņa priecājas, ka ir dzīva te un tagad.Viņa nejuta kā iemieg. Apziņa aizpeldēja, un viņa sapņoja – par ilgām, par tiem dažiem mirkļiem.
Tie dēmoni – iekāre un dusmas, lūrēja ap stūri, un uzglūnēs arvien vairāk un vairāk ar katru mazo tikšanas mirkli, tajā pasaulē.
Dēmoni pagaidīs, tiem nav vietas tagadnē, lai arī cik sūra un grūta tā likās. Tie bija vārdi, ko viņa atcerējas , kad bija Emeraldu kapos. Viņa satika kādu elfu šamani, kas atvadoties teica šo vārdus.
Varbūt tagad viņa saprata. |
|
|