| |
[Sep. 19th, 2016|10:01 am] |
Viņa kūrās dusmās, šo vārdu tiešākajā nozīmē. Bija saullēkts , miesu kodīja salta vēl aizkavējusies salna.
Saule līda laukā no kalnu sniegotajām virsotnēm. Rīta migla vijās ar sudrabotajiem salnas putekļiem.
Viņa stāvēja uz Debesu Cietokšņa mūriem. Nakti viņa bija bezmiegā mētājusies gultā, mēģinot izprast, no kurienes rodas šīs dusmas,
kas nu jau likās pēdējos divus mēnešus plosīja viņu un citus. Zilās liesmas, kas pamazām iekļāva viņas ķermeni klusi dunēja.
Kailās pēdas vairs nejuta salto mūri, vējš viegli neraustīja naktskreklu. Bija jāsāk ar pamatu – izprast no kurienes rodas dusmas.
Kaitināja it viss – bailīgs zemnieka skatiens, tikšanas ar Diplomātu, kas savukārt uzstājīgi mācīja savu – gatavoties samitām, kas ar strauju joni tuvojas.
Bija jāpierunā sevi nekliegt uz bērnu, kuru viņai nācās sūtīt magu skolā. Bija pagājušas 2 nedēļas, un rīta raudas bija vēl skaļākas un uzstājīgākas, kā pirms tam.
Dusmas uz naidnieku, kas ar neizsīkstošu sparu, iekaroja zemes, atstājot tās, izdegušas, izpostītas – ar pienākumu glābt, palīdzēt.
Viņa nebilstot neviena vārda to darīja, bet dziļi sirdī šis problēmas saka svērt par daudz. Bet viss vairāk viņu dusmoja Komandieris, vai arī vairāk tas,
ka viņš nepiedalījās Kara Zāles sanāksmes, bet sūtīja ziņas un ziņnešus. Viņš bija devies prom uz kādu laiku.
Bija tik daudz lietu, ko viņa vēlējas viņam sakliegt sejā – par viņa taktiskajiem lēmumiem, kas nesaskanēja ar viņas, par viņu kā magu sargu, izbijušu, lai gan.
Bet visvairāk par viņa eksistenci tā jau sarežģītajā viņas dzīvē. Tur stāvot uz mūra viņa saprata, ka šis dusmas noteikti bija bailes, kas cenšas sacelt spalvas gaisā, cenšas nomaskēties.
Un tās bija bailes un patika pret Komandieri. Viņa klusi pie sevis to izrunāja skaļi. Cik absurdi tas šķita, un ka vaigos saskrēja siltums, nosarkt no pašas domām, viņai likās kaunpilni.
Viņa dzina sev cauri dziedinošas maģijas viļņus, cerībā, ka tie aizskalos šīs domas.
Viņa iegāja atpakaļ savos kambaros un aiz sevis aizvēra balkona durvis. Istabā valdīja patīkams siltums, kas plūda no ar jaunu sparu degošā kamīna.
Viņa dzirdēja, kā uz kāpnēm, kas veda prom no viņas kambariem klusi nāk ziņnesis ar viņas dienas darāmo darbu sarakstu.
Viņa uzvilka rīta svārkus, pateicās ziņnesis un iemeta acis sarakstā. Līdz vēmienam izkoptais Diplomāta rokraksts, radīja vēlmi to turpat uz vietas sadedzināt.
Taču viņa bija norunājusi ar sevi , ka nedusmosies, ka savaldīsies. Viss bija, līdz pēdējais minūtei saplānots.
Tikšanas ar rūķu masonu delegāciju lika smagi noelsties – tā bija 10 dienā. Rūķi vienmēr atrada par ko sūdzēties – vai viņiem debesis neuzgāzīsies,
šeit ir pārāk auksts, cilvēku akmens meistari un masoni nekad nav sapratuši savu darbu un tamlīdzīgi. Dzīvodami savā pazemes impērijā reti, kas atradās uz virszemes viņiem, bija pa prātam.
Taču Debesu Cietoksnim, strauji vajadzēja remonta darbus un rūķi bija labākie. Smagā nopūta bija veltīta tam, ka tikšanas bija rīta pusē, un vienīgais kas mazināja rūķu sūro garastāvokli bija – medalus,
un pēc viņu paražām atteikties bija nepieklājīgi. Puse trījos dienā bija Kara Sapulce. Sirds apmeta kūleni, un viņa paslēpdama seju plauktās iesmejas. 1. Kā lai dusmojās, ja Diplomāts pēc viņu iepriekšēja strīda ir bijis īstens riebeklis un salicis, rūķu sanāksmi pirms kara sapulces, pēc viņa vārdiem viņa galvā dzirdēja viņa balsi – katram vadonim gan slimībā gan bēdas ir jāvar sevi savākt, pieņemt lēmumus.Kārtējias ārbaudījums.
Cik gan skaidri būs viņas lēmumi, pēc pāris pintēm un iekarsušām sarunām ar rūķiem. 2. Ja arī Komandieris ieradīsies – viņas dūša negulēs paslēpusies kaut kur dziļi vistālākajā cietokšņa stūrī, bet apreibusi trallinās turpat zālē.
Dusmām nav jēgas – tās ir bailes vilkādā, parazīts, kas noēd enerģiju. |
|
|
