| |
[Sep. 30th, 2016|03:54 pm] |
30 dienas – bija ilgs izaicinājums būt projām no Debesu Cietokšņa. Nedēļa divas ,bija ilgākais laiks, kopš ierašanās tur, bet Diplomāts bija viņu jau brīdinājis,
ka būs zemes un ceļojumi divtik tāli, kā līdz šim. Kad viņa pirmo reizi izgāja cauri pelēkajām alām, kalnu pārejām, kas veda uz seno elfu zemēm – elpa aizrāvās. Koša zaļuma un ziedu jūra.
Viņai patika dzīvot kopā ar savu delegāciju, ēst uz vienas uguns gatavotu ēdienu. Būt cīņas pirmajās rindās, ar uguni noliet naidnieku. Visi kā viens – savējie.
Viņa kā vadonis jutās brīvi. Taču tā nelielā drošība un privātā vientulība, kā arī attālā klātbūtne un apziņa, ka Magu skola ar rokas stiepiena attālumā, bija tas ka viņai pietrūka visvairāk.
Tā iespēja un sajūta, ka viņa var visu kontrolēt. Bet šeit ārā – nekas nebija paredzams. Vai aiz nākamā līkuma nepārsteigs, kāda plaisa realitātē – no kuras līs laukā dēmoni, kliegdami dziļākās bailes un grēcīgās vēlmes.
Neviens nezināja, vai nākamais ciemats uzņems ar atplēstām rokām un smaidiem, vai ar bultu un lamu lietiem. Viss plosošākā bija sajūta ierasties ciematā, kad tas ticis jau iznīcināts – tā apziņa: TU NOKAVĒJI, TU NEPASPĒJI.
Ar trīcošām saujām glāstīt pelnus, ar sāpošām ausīm censties saklausīt izdzīvojušos, kapa klusumā. Nekas nebija paredzams.
Emeraldu Kapi bija mūžzaļi seno elfu ķēniņu zemes, kur kā leģenda vēsta, uz katru koku bija viens elfu kritušais, varenajā un nežēlīgajā kaujā, kuras laikā cilvēku ķēniņi sakāva un iznīcināja brīnišķīgo elfu Dailes zemi.
Mežs tikpat skaists cik skumjas, kas rētojās katrā no koku stumbriem. Viņa sēdēja nostāk no savas apmetnes, lai smeltos spēku un sagatavotos tam, kas vēl priekšā.
Ir teiciens : nav miera apsēstajiem. Un nemiers valdīja arī Kara zālē. Viņa bija pirmā, kas devās uz šo zemi, kā lielas varas simbols, kam ar nedēļas novirzi sekoja visa varenā Debesu Cietokšņa armija.
Viņai smeldza kājas – pārgurums dunēja arī galvā. Šeit bija grūti pārvietoties ar zirgu. Tapēc ceļošana bija ar kājām. Klusi pienāca ziņnesis un paklanoties viņai, rokās iedeva vēstuli.
Sarkanais zīmogs, ar zobenu, kas tērps liesmās. Viņa atlauza zīmogu. Viņa pazina rokrakstu.
„ Armija uz priekšu kustas raiti. Pēc divām dienās ieradīsimies Emeralda kapos.
K. ”
Viņai bija satraukums – kas slēpās, dziļi slēpās. Gan par kauju, kas priekšā stāvēja, gan par to, ka viņa stāvēs armijas priekšā, kā iedvesmas avots, kā vadonis, bet visvairāk par to, ka viņas un Komandiera domas par tālāko darbību norisi atšķīrās. Piekāpties vai spuroties. Vai tomēr paļauties liktenim? |
|
|
