| |
[Oct. 11th, 2016|11:48 am] |
„Īsta mīlestība kā orientieris.” Reiz magu skolā viņai minēja kāda no burvēm. Viņa nosprauslojās. Bija pagājusi nedēļa kopš viņa bija atgriezusies no Emeraldu kapiem.
Tās, kas viņai likās, bija viena 100, daļiņa no mīlestības pamazām sāka pagaist. Ikdiena sāka aizēnot to īso mirkli. Tā laimes un drošības sajūta sāka izgaist. Iekšējais siltums sāka atdzist.
Viņa domās centās parcilāt vārdu pa vārdam tikai vairāk saputrojoties.
Tagad viņa sēdēja uz Debesu Cietokšņa tavernas jumta. Pēcpusdienā šeit, kad saule neslēpās aiz sniega mākoņiem, bija patiesi silti un vīnstīgas,
kas karājās no augšējā jumta nedaudz slēpa šo jumtu skatam, dodot privātu drošības sajūtu. Brīnišķīga vieta, kuru viņai ierādīja nerātnā elfu zagle,
kas viņiem pievienojas, jo gribēja redzēt, kas īsti ir šis varenais Debesu Cietokšņa vadonis.
Šī atmiņa lika pasmaidīt – cik šī smalkā un izveicīgā elfu meitene ar līdz nelabumam rupjo mēli, bija vīlusies.
Cilvēks, bāls, kalns un likās nevarīgs sievišķis bija šis vadonis, par ko dziedāja teju katrā tavernā. Bet vai tad tā arī nebija?
Viņa nezināja, kas ir īsta mīlestība. Magu tornī, kura viņa dzīvoja līdz tai dienai Debesu templī, kad liktenis viņu iesvieda šajā virpulī, tas bija maigi sakot - aizliegts.
Bet tagad viņa bija brīva – bet tomēr gandrīz brīva. Kā Diplomāts bija uzstājis un atgādinājis – viņa ir kā paraugs, ka piemērs, kas nedrīkst kļūdīties, izrādīt kādas vājības.
Savaldīties, domāt par vārdiem, kas mīt uz mēles. Spēlēt šo šarādi. Viņa nopūtas dien dienā vajadzēja spēlēt tik daudz lomas, ka viņa sāka prātot – kad tas beidzot sajuks vienā bezdibenī un viss plīsis un lūzīs.
Lomas sašķīdīs. Un tad Diplomāts beidzot redzēs, ka, kādu dienu Kara zālē sašķīdis, kas vairāk par dzēriena kausu, ka būs uguns un rupju vārdu vētra.
Bet atkal atgriežoties pie mīlestības, viņa arvien vairāk un vairāk sāka apzināties, ka tas viss bija viņas galvā sacerēts. Kaut kāda abpusēja patika, kurai varētu, sekot kaut kāda gaiša nākotne.
Domas un teorijas šaudījās no vienas galējības otrā – mest to teātri pie malas. Nu un ka viņu saistīja pienākumi un likums, ka viņa nevar to darīt, vienkārši ņemt un darīt.
Vai arī tomēr: Viņi abi bija katrs no savas pasaules, citas kastas. Šīs apnicīgās domas nomāca un atkal un atkal atsitās pret ikdienas pienākumu sienu.
Pagalmā klīda ziņnesis, no augšas viņa dzirdēja, ka viņš jautā pēc viņas. Viņa iesēdās dziļāk vīnstīgās – vēl mirkli miera.
Viņa knibināja sūnas uz jumta un ar katru elpas vilcienu centās iztēloties, kā viņa izmet no galvas pa vienai domai. Aiz sienām tavernas dziedonis, klusi trinkšķināja kādu meldiņu.
Dzels Buļa vīri – bars ar skaļiem dzert mīlošiem algotņiem, kas līdz pēdējai savai vīlei bija uzticīgi savam mūrim līdzīgajam vadonim un viņai, smējās un dzēra.
Diena vai nakts viņi vienmēr bija tavernā.
Apskatot savu mazo iekšējo Debesu cietokšņa karaļvalsti, likās, ka valdīja divas galējības – tie, kas bija laimīgi un tie, kas kūlās pa to katlu, cīnoties ar saviem iekšējiem un ārējiem dēmoniem. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}