| |
[Nov. 4th, 2016|09:54 am] |
Sniegs. Kad viņa mācījās magu skolā, vecākie magi nesaprata - kāpēc viņa kā uguns mags tik ļoti mīl sniegu. Viņa bija pirmā garajas ziemas mēnešos, kas sala.
Bet tikai kad viņai apritēja apmēram 6 gadi, magi saprata, viņa saprata. Tā bija pirmā reize, kad viņa ar dusmām un asarām gāja virsū , puikam, kas bija
ķircinoties un aiz bērna prāta ļaunajiem jociņiem paņēmis viņas mīļāko rotaļlietu. Zilās liesmas dūca, un viegls auksts vēsums plūda no viņas. Puika raudāja,
un atkāpās, visi klusēja līdz mirklim, kad atnāca templieši un ar apspiedošās maģijas auru,kas lika viņai saļimt. Zilā uguns, tas bija kas tikpat rets, cik neizzināts spēks.
Tagad viņa stāvēja Debesu Cietokšņa tornī, un vēroja sniegparslas, un mēģināja atcerēties, kur sākās viņas mīlestība pret sniegu , saprast kur radās viņas zilās liesmas.
Debesu Cietokšņa pagalms bija piesnidzis un saujiņa karavīru to tīrīja. Bija pāgājusi , tā vien liekas mūžība kopšs viņa atkal jutā vesela, nesalauzta. Adamantas cietoksnis
klusībā dusēja prāta nostūrī, nemanāmi skrubināja, to zemapziņu. Šoreiz Spiedzes soļi nepalika nepamanīti- gurkstošā sniega skaņa , lika viņai ar smaidu sagaidīt, sievieti.
- Ziniet, man liekas ziema šeit ir visu laiku- Spiedze noteica.
- Mhm- viņa noņurdēja un ar aizvērtām acīm iedomājās, kan kūst sniegpārsla uz viņa nosalušā vaiga. |
|
|
