ballbalone

sliktam dejotaajam kurpes traucee.
tas shodien bija par mani un kameru. vainoju visus.
nepietiek tikai ar talantu, nepietiek tikai ar labu kameru, nepietiek tikai ar veiksmi. ir vajadziiga visa sapluushana vienaa. esmu nogurusi. gribu buchoties. daudz.

pagaajushaa nedeelja pa riigu dziivojoties bija traka, bez attelpas. nosleedzaas ar magjisko divdienu ceturdienu pulkvedii. vakar peec 34 neguleetaam stunaadaam tiku ceesiis un ielaidos fantastiskaa, dziljaa un ilgaa miegaa.
jaunumi ir labas sadariitas lietas universitaatee, sakars ar pulkvezha dj, jauna foto kamera, daudz apciemoti draugi, sex and the city2 x2, jo ljoti patika, izmalti visi veikali un jaunas dreebiites dazhas.
tad nu shodien jaadodas fotografet izlaidums un mazdruscinj taadaa veidaa piepelniities. zheel ka nepaspeeju uz biblioteeku peec graamataam, jo miegs ieilga. bet ir forshi :)
un naakoshnedeelj jau maasa ciemaa ieksh lv, jaanji un baliites. priecinjsh.

ziniet, nu jums tachu arii ir viizija, kas, ko un kaa juus gribeetu, teiksim, peec 5 gadiem?
man vinja ir tik spilgta, spilgta, ka shodien noleemu, ka ritinaashos zem segas un pirms miega visu siiki un smalki uzskriceleeshu uz papiira un noglabaashu aploksnee, lai peec pieciem gadiem atveertu.
bet saturu atstaashu nosleepumainu, gluzhi kaa rakstot miilestiibas veestuli sev. un sevi ir tik sasodiiti jaamiil, ka der atziities miilestiibaa.

netipiski 6dienai ir jaadodas gultaa ar graamatu, lai tiktu liidz beigaam. ne jau taadeelj, ka ljoti aizrautu, bet taadeelj, ka ir jauna liste sastaadiita, ko gribas panjemt no biblioteekas un nevaru sagaidiit.
1.eed, luudzies, miili
2.mazo lietu dievs
3.engjelis
4.vagiinas monologi.

jociigi, viss ir jociigi. pamale skaidra un riet saule, bet virs mums maakonis un iesleegtas laternas, kaa saules aizvietotaaji ielas garumaa. piipejot nopil divas piles un traapa tieshi man uz pieres, tik mazas, bet juutamas.

man shkjiet, ka es beerniibaa zinaaju visu daudz skaidraak, vairs nee. un ir aizdomas, ka turpmaak vienmeer mociis vieni un tie pashi jautaajumi, taa pat kaa visiem. atlikusi vairs riiciibas briiviiba, lai paarbaudiitu praksee. kaa eksperimenti un laboratorijas darbi universitaatee ar secinaajumiem.
vienu reiz biju pie psihoterapeita, bet tikai vienreiz, jo gadiijaas iespeeja un vinja teica, lai beidzot domaat un saakot baudiit. un lai es saakot rakstiit, nevis tev, bet sev, jo ja tu radi maakslu kaadam citam, tu to nogalini. radi sev. ljauj radiit vinjam sevii un caur sevi.
beerniibaa bija forshi, es arvien juutos kaa beerns.
ziniet, kas pietruukst pieaugushajiem visvairaak? pieskaarieni. vismaz divdesmit pieskaarieni dinaa. man arii.
arlabunakti.

vai esi kaadreiz domaajis par naavi, nu nevis par to kaa tu mirsi, bet kaa tu gribeetu, lai tevi apbedii? visi domaa, kaadas grib kaazas, kaa saukt un cik dzemdeet beernus, kur straadaat un kaa reekjinus nomaksaat, bet taalaak, plataak, citaadaak? es gribu lai mani kremee, pelnus izber zemee un uzstaada baltu rozhu kruumu. kur veel nezinu. es gribu, lai visi dzer baltviinu un skan laba muuzika. nekaadas karbonaades ar shtoveetiem kaapostiem, milziigiem akmens pieminekljiem, asaru un shnjabja, naaciet ciemos, kameer esmu dziiva, peec tam mekleejiet starp putniem debesiis un zaales stiebros. atminjaas, jaapaliek, jaarada atminjas.
vispaar shkjiet, ka jaarada kaut kas veertiigs, kameer un ja jau reiz dziivojam.

un veel vai esat domaajushi, cik mums ir paveicies ar laiku kuraa dziivojam? ka nevainiibu varam pazaudeet kaa veelamies, guleet ar to kas mums patiik un briivi, seksualitaates zinjaa dieviigs laiks, ne paaraak izvirtis, ne tie laiki, kad meiteneem nogrieza klitorus un nevainiibu atnjeema karalis, sveetais teevs vai nedabiska dzelzs statuja. tad nu izbaudiet seksu.

un veel ir tik daudz shaadu lietu, kas muusdienaas ir fantastiskas.
bet praatojumos padaliishos atkal riit.

tas notika mašīnā. pie stūres bija tēvs, dzēris un sašņaucies kokaīnu. bet mēs nebraucām, mēs stāvējām pie kāda koka un ārā bija tumšs. es sēdēju aizmugurējā sedeklī, bet ne aiz šofera, kas ir mana iecienītā vieta, ja nevaru būt priekšā, bet gan otrā pusē, aiz mātes. mēs neviens ar nevienu nedzīvojam kopā. šķiet, ka bija vēls un drēgns rudens, jo man mugurā bija jaka un pabieza šalle ap kaklu.
tēvs lika mātei ņemt mutē un iebaroja kādu jancīga paskata tableti. viņš pagriezās pret mani pa diognāli un duļķainām acīm, satverdams mani aiz rokas teica "man ir tevi jāmīl, tu esi vienīgā, kas esi palikusi". es sarāvos, atvēru durvis un vēmu, vēmu pat neizkāpjot no mašīnas.

kad es iztrūkos un pamodos, es domaaju. es domāju vēl tagad. kur tādi tādi draņķi manī dzimst?

atkal neviena nav maajaas un man saak maakties virsuu paranoja no vientuliibas.
treneejos paplaashu staipiishanaa ar saviem staadiem, kas niikuljo, varbuut jaiet pieteikties darbaa par viesmiili?
bet visaa visumaa ljoti veiksmiiga diena, ar papildinaatu saules iedegumu, ar pilateem, ar broshu, ar tilta projekteeshanu, epileetaam kaajaam un prieku.
riit aizbraukshu uz universitaati un tad noteikti naaks virsuu paranoja par paraadiem, bet riits buus tikai riitdien.

lielas, lēnas lietus lāses bango pret stiklu un saules stari arī spīd. pēc vakardienas ruma nedaudz dula galva un kārojās pēc tāda gaisīga uzpūteņa un zemenēm. svēdienīgs laiskums, jāiet pēc rabarberiem.

divi klikshkji no tavas puses, man tuvaak laime.
http://kalcijs.lv/konkurss/Stasts/251
ja nav griiti.

jauku dienu.!

kad ir tas mirklis, kad pāriet? kā lai sagrauj savu dievišķivelnišķo kapellu prātā, kur mitinās viņš kā augstākais spēks. tur sit un tur sāp, bet uz turieni gribas. viņu aizmirst nepalīdz, jo pēc laika kā bumerangs doma atgriežas un tas trieciens notika shoriit. tagad jāmet prom un jāaizmirst, līdz mirklim, kad atgriezīsies, lai durtu.
riebjas.

tā kā līdz jaunajam gadam nav vairs daudz palicis, jāsāk jau galvā apgrozīt un apsvērt apņemšanās, ko īstenot. pagājušo gad šādu sarakstu ievedu pirmoreiz un tagad paskatoties vairāk kā puse no tā visa tika arī piepildīta.
tad vēl tika nospriests, ka pēc skolas beigšanas nākošziem vajadzēs kaut kur doties strādāt uz ārvalstīm, bet lai iegūtu piedienīgu darbu ar manu skarbi dārgo diplomu, vajadzētu apgūt kādu no valsts valodām, tad nu šaubos pie kuras māsas braukt un ko lai mācās - dāņu vai grieķu valodu?! laikam jau tomēr uz to sauli vairāk velk.

Kārtējā sutas piesātinātā pēcpusdienā zvilnējām uz ādas dīvāna, kas nepatīkami lipa klāt katram ādas laukumam, kas ar to saskārās, un skatījāmies filmu par atriebību. Visā visumā nekas ievērības cienīgs, tomēr viens tumsnējs aktieris ar spēcīgu, kuilīgu augumu atstāja tieši tik satriecošu iespaidu, ka nākamās nakts sapņos abas kā viena kunkstējām aiz labsajūtas, jo ļāvāmies, lai viņš mūs izrauj visos caurumos.
Nākamā diena sākās pavisam ierasti, jo mēs cēlāmies dienvidū, izbaudījām rīta nogurumu un gatavojāmies kārtējai iešanai kaut kur. Šoreiz mūsu plānā ietilpa doties uz Fat Tuesday aprunāties par Baii un manām darba iespējām. Baii priekšnieks gribēja, man veltot attaisnojuma frāzes, ka vairaak darbinieki nav vajadzīgi. Baudot ledaini veldzējošu apelsīnu sulu, manu uzmanību piesaistīja kāds vīrietis aiz bāra letes.


Viņā uz mirkli uzzibsnīja bērnišķīgs satraukums un neziņa. Es dziļi ieelpoju cerot šo mirkli noildzināt, bet tas jau bija garām, jo viņš juta, ka es spēlējos un viņš juta jau no paša sākuma, cik ļoti viņš man patīk. Īsti pat nezinu kurā mirklī kļūdījos un kad sāku viņu gribēt daudz spēcīgāk nekā viņš mani. Mūsu galvenā nesaprašanas bija klusums, nepareiza sasveicināšanās un sarunas trūkums. Pirmoreiz mūžā kādu satiekot es nespēju izdvest ne vārdu. Es biju samulsusi līdz nemaņai. Iekšā kūsāja emociju pārbagātums, bet es nespēju to izpaust, pat smaidu, pat vārdu. Tie pazuda mēģinot izlauzties. Un mans telefons bļāva manā vietā, 10tiem īsziņas un neatbildēti zvani. Nemiers pirkstos no attāluma, bez atbildes un izpratnes. Bet esot līdzās nekā, tukšums un bezbailīgs klusums. Zibeņo domas manā galvā. Bet kādēļ visa šī cīņa notiek manā iekšienē un nenāk laukā? Es vienmēr kā mazs bērns esmu pieķērusies visiem garām gājējiem un atdevusi viņiem savu sirdi, lai ņem, lai ir kam palīst azotē. Un tikai tad kad kāds to vēlas paņemt atmostas karotājs, stiprāks un spēcīgāks par visiem. Cik ilgi es dzīvošu viena. Visiem ir kāds, kāds apkārt, kas silts blakus gultā. Man arī, man arī tik ļoti gribas.
Nakts kad viņš ieradās, kad visas manas cerības jau bija zudušus uz viņa satikšanu bija neaizmirstami šausmīga. Viņš parādījās atvērtajās durvīs ar viskija glāzi vienā un kūpošu marihuānas cigareti otrā rokā, viņam līdzi bija vēl litrs viskija, kruasans un citrona minerālūdens zaļā stikla pudelē. Vēl nedaudz kokaīna kabatā. Pēc mirkļa viņš iznāca no vannas istabas ar piloši slapjiem matiem un kailu ķermeņa augšdaļu. Viņš pienāca klāt un sāka mani kaislīgi skūpstīt, slidinot savas auksti slapjās rokas pār manu augumu. Mēs atkritām cieti atsperainajā gultā un atdevāmies mirklim, viņa roka noslīdēja līdz manai potītei, satvēra to un uzcēla uz sava pleca. Viņa lūpas nebēdnīgi spēlējās ar manu labo krūti, nebēdnīgi iekožoties tajā ar zobiem. Viņa gurni sāka ritmiski kustēties atduroties pret manu ķermeni. Šķiet, ka mūs pārņēma mirklis un jau nākošajā mirklī es attapos, ka mēs nemaz pat vēl nebijām kaili. Viņš atkrita gultā uz muguras un pastiepās pēc manas rokas un uzlika to uz savām krūtīm, lai sajūtu sirdspukstus. Tos varēja ne tikai just, bet dzirdēt, tie piepildīja istabu, viņš bija gandrīz bez elpas, tik strauji tā sitās, tik pārbijusies es biju. Un mirklī, kad manā galvā dauzījās miljons jautājumi, viņa acis atvērās un lūpas viņam tik netipiski maigajā balsī nočukstēja „tikai nebaidies, mazā, ar mani viss būs kārtībā. Tikai neaizmiedz lūdzu un esi man blakus. Kur ir tavas kājas?”
Es piekļāvos viņam cieši klāt. Mana galva bija uz viņa krūtīm klausoties sirdspukstu roku un kājas savijās ar viņa spēcīgajām kājām. Rokas turpināja spēlēties, manas ar viņu un viņa ar mani. Pirkstgalu pieskārieni, tik maigi, satraucoši un acumirklīgi. Viņam slāpa un viņu pārņēma nemiers. Viņš devās lejā lai uzpīpētu, padzertos un kaut ko apēstu. Viņš cilāja visu, kas atradās uz stikla galdiņa virsmas, taču nekas viņu neapmierināja. Viņā auga nemiers un pēkšņi, viņš gribēja tikt projām. Tas bija viens mirklis, kad viņš bija augšā un jau atkal apģērbies lejā. Viņš mani apskāva cieši, viņš mani noskūpstīja tik kaislīgi un ilgi, viņš bija visapkārt, man aizrāvās elpa. Viņš nočukstēja manā ausī „piezvani, mazā, kad tu nākošo reiz būsi šeit.” Un viņš devās prom. Man nebija vairs spēka viņam lūgties, lai paliek un es zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. Vēl saņemot vienu gaisa skūpstu manī mita cerība jau atkal atgriezties šajās lielajās un drošajās skavās. Bet sēžot lidostas geitā un gaidot iekāpšanu lidmašīnā, es beidzot aptvēru varbūtību, ka viņu nekad vairs neredzēšu.

Katrā ziņā tas notika negaidīti un pat negribēti, kad kārtējo reizi satiku viņu. Patiesībā es mēģināju viņu gluži pretēji visām iegribām, izmest no galvas un aizmirst. Bet nē. Kliedzoši skaļiem mūzikas ritmiem laužoties manās ausīs un baudot apkārtni es gluži vienkārši grozījos, gaidot savu dzērienu. Biju ieradusies ar diviem puišiem un vienkārši vēlējos labi pavadīt laiku. Tad negaidīti kā zibens no skaidrām debesīm manā acu priekšā bija viņš un apkārt nekā, viss kļuva mazsvarīgs. Viņš smaidīja, viņš tuvojās savā vienaldzīgajā, tik ļoti pašpārliecinātajā gaitā, it kā viņam piederētu visa pasaule un viņam tas būtu gluži vienaldzīgi, bet viņš mēģinātu pavedināt marmora statuju, tik neķītru un dauzonīgu skatienu un tai pat laikā izstarojot tādu pašu aukstumu kāds piemīt statujai, radot tik lielas alkas manī viņam pieglausties un saplūst ar viņu. Viņš pienāca pavisam tuvu, viņš apskāva tik cieši, viņš bija tik silts, mana sirds grasījās nojaukt ritmu un pārkarst līdz īssavienojumam. „čau, mazā. Tik sen neredzēta. Kā tev iet?” un vēl pāris citas muļķības apspriedām. Viņš pat iepazīstināja mani ar savu brāli. Vienīgais ko es vēlējos bija pieglausties viņam cieši klāt un apturēt laiku, vai pasūtīt viņu ratā no kurienes viņš nācis, jo es nemitīgi cīnījos ar šo saldkaisli neapmierināmo iekāri, mirkļa ilūziju un retiem pieskārieniem. Nespēju saprast vai tas var būt tikai vienpusēji un nemaz tajos īsajos mirkļos tā nešķita. Man bija jāatgriežas pie saviem pavadoņiem pieklājības dēļ un man tik ļoti vajadzēja to viskija glāzi, kas mani jau gaidīja un vēl kūpošu cigareti, kas spētu mani aizraut vismaz mirklīgā bohēmā un izkvēpināt manas domas kā gaistošus dūmus. Viņš izņēma paciņu savu iecienīto marlbaro, izņēma cigareti aizdedzināja turot to sažņaugtu starp savām lūpām un tad pasniedza man. „Nepazudi!”
Lai arī viņš aizgāja un lai arī mēs no pludmales bāra iegājām iekštelpās labākas mūzikas dēļ, es nespēju nedomāt par viņu un vēroju apkārt notiekošo. Puišus uztrauca mana pēkšņā garastāvokļa nomaiņa un tikai vairs daļēja klātesamība. Nācās viņus pārliecināt, ka viss ir kārtībā un raiti malkojot viskiju, centos aizskalot raizes. Novēroju viņa kustību izejas virzienā un pēkšņi raitā soli devos pāri visai zālei uz tualeti. Nu jau bija vienalga vai mani līdznācēji mani redzēs vai nē. Es viņam pieglaudos un ņaudēju dažādas muļķības ausī. Viņš turēja manas rokas un izvilka mani ārā, piespieda pie sienas ar visu savu augumu un nodevās kaislei. Iekāre auga. „vai es drīkstu tevi nogalināt?”. Viņš sāka sarkastiski smieties atvēra kreklu, atkailināja savas krūtis un paziņoja „ņem, iedur dunci tieši šeit.”. „tev nemaz neinteresē kādēļ?”. „nu kādēļ?”. „tādēļ, ka es tik ļoti tevi gribu, bet nevaru dabūt,” es noteicu klusi cerīgi un skumji lūkojoties viņa dziļajās, tumšajās acīs. „ja to nevari tu, tad to nevar neviens.” Un viņa smaids atkausēja manu sirdi, viņa rokas manu augumu un viņa lūpas manējās. Tajā mirklī vispār neeksistēja nekas apkārt, bijām tikai mēs un tikai tas mirklis. Un tikai neiespējams piedāvājums „braucam pie tevis!”. Es to nevarēju un viņam bija jādodas prom un es atgriezos pie viskija un vēl viena dūma. Un tā viņš no jauna atgriezās manos domu labirintos un sāka meklēt izeju, lai atsvabinātu mani no šis vājprātu izraisošās iegribas.

iespeeries manii kaut kaads nemiera gars. vai atmodies no ziemas miega uz ziemu. tas ir paarsteidzoshi, ka iistaas lietas tevi atrod vispiemeerotaakajaa laikaa. un gadaas, ka gluzhi kaa zibens uzplaiksniijiens mani kjer doma un es saprotu, ka neko nesaprotu. laiks mosties un dziivee posties, pakustinaat pakalju, lai peec tam vismaz buutu prieks, jo cik tad ilgi es varu ar pagaatni apjosties. lai palaistu zirgu auljos, tas no vadzhiem jaatsien.

nepietika jau ar netipisku pirmdienas nakti pulkvedii. shodien veel visu dienu praatu jauc un atminju sauc toletes kabiine un vinja lieliski skaistais loceklis. agraak pat biezhi neieveeroju apgraiziits vai nee, dziislains vai gluds, varbuut izliekts. bet shodien vinja neapgraiziitaa lepnu atteels projeceejas manaas aciis, kaa skaistuma etalons.

tiko sapriecaajos par tuvojosho vasaru, avio biljeteem uz kipru, kur to pavadiishu un to, ka atkal buus taa nereaalaa sajuuta. cigaretes pludmalee starp palmaam, balliites, danchi un daudz jauni cilveeki.
tos sauc par dziives augstaako baudu, kaa narkotika no kuras nevar tikt valjaa, ja saak piekopt. briidinu, celjoshana rada atkariibu!
vispaar veel arii piena kuure beigusies, iztureeju 30dienas, tad izsiika speeki peec trakajaam lieldienu briivdienaam, bet juutos fantastiski. veel saaku pa maaju iestaigaat aukstpapeezhu kurpes, nekad nav patikushas, bet juutu, ka shovasar taas kombinaacijaas ar dazhaada paveida kleitaam kljuus par veel vienu manu vaajiibu. un galvenais daudz kraasu. mmmm.
patiesiibaa taas vairs ir tikai 54 dienas, kuraas ir jaiespeej milzum daudz skolas darbi paveikt, bet es te slinkoju.
a, vispaar shonakt sapnii redzeeju, ka man bija ljoti kaisliigs akts ar vienu manu labu draudzeni. ar zosaadu uz miesas no riita modos. sapnis bija labs. he

taa kaa pietruukst dziivee asuma, tad ir radies jauns plaans peec ieteikuma pavadiit 40 dienas ar siltu pienu un uudeni, bez citiem paartikas produktiem. visadaa zinjaa daudz plusu, saakot ar organisma attiiriishanu un svara samazinaashanu, aadas atjaunoshanos, discipliinu utt.
ja nu gadiijumaa kaadam ir zinaami kliedzoshi fakti kaadeelj taa nevajadzeetu dariit, tad padodiet zinju.
bet 6dien vareetu saakt. vasara taksh skrien jau virsuu citaadaak.
paarmainjas vajag.

paarsteidzoshi, bet atkal peec ilgiem laikiem man shodien no calvina saap galva. vai taa ir kaadu smarzhu teorija, ka pusgadu tu vinjas dienini, bet vienaa dienaa, tev no vinjaam saak saapeet galva? mainaas kaut kaads gariigais vai velns vinj zin kaads liidzsvars?

kaut gan taa rosiiba, kas bij iekliidusi manaa ikdienaa un saistiijaas ar universitaates shteliiteem uz doto mirkli ir zudusi, peedeejaa laikaa galvaa ieziimeejaas dazhaadas naakotnes viizijas. kaa man gribeetos maaju ar stiklotu ziemas daarzu un apalju galdu, pie kura reizeem vareetu vienkaarshi seedeet, dzert viinu un piipeet. veel gribas no riitiem piecelties un dzert teeju ar kailumu kopaa. apnikusi shii daudzcilveeku burzma. veel gribas siltumu. vispaar arii atgriezt to rosiibu nenaaktu par ljaunu, lai iistenotu liidz vasarai iecereeto un aaraa nedaudz pavasariigaaku gribeetos, lai var iet skriet un neceertas plaushaas.

1.DAĻA

Reiz dzīvoja jauna meitene, kas cirkā strādāja par klaunu. Reizēm viņa zīmēja smaidu, reizēm lielas melnas asaras uz saviem vaigiem. Cilvēki par viņu smējās, joki bija patiešām labi, bet vakaros, kad viņa tīrīja no sejas biezo grima kārtu viņa nejutās laimīga. Viņai šķita, ka par maz maksā, jo viņa ļoti centās un smiekliem taču ir augsta cena. Viņa saņēma visu dūšu un devās pie sava priekšnieka pundura, kurš pie viena bija arī ziloņu dresētājs, lai izkliegtu savu sāpi. Priekšnieks viņu vienkārši piesmēja un izmeta naktī uz ielas. Meitene prātoja, kas bija ne tā? Cik vērti tad ir šie smiekli? Viņa bezspēkā staigāja caur šaurajām ielām, līdz noslīka gar akmens mūra sienu un austot jaunai dienai, viņa pārstāvēja jau jaunu profesiju, nu viņa ubagoja, ne smaidus, ne mīlestību, bet monētas, pēc kurām viņa tā dzinās. Tās ripoja, šķindēja un vēlās pa vienai rīta kafijas krūzē, bet neviens pat uz viņu nepalūkojās, ja nu vien kāds nosodošs ļaunuma pilns acu skats nozibēja viņas virzienā vērsts. Viņai nācās ar zāli sev uzzīmēt zaļu smaidu, jo viņai tā trūka, pat ļoti. Bruģis bija par pelēku, smiltis nevarēja salīdzināt ar arēnas samtu, ziloņu vietā noplukuši kranči. Mirkļos, kad viņa neskaitīja garāmgājējus ar sarkanām kurpēm, kas viņai vismaz kaut maz liet šķita oriģināli, viņa pētīja zāles stiebrus, kas lokās vēja. Kā cilvēki par tiem sejas, uzguļoties vai nomīdot tos. Viņa domāja, ļoti daudz. Viņa cīnījās, cīnījās ar sevi. Vēlme padoties un pagulties zem ziloņa smagās kājas, bija ļoti kārdinoša.
Meitene izkratīja savu papīra krūzi, saskaitīja savas monētas un nopriecājās. Viņai pietika naudas maizei un svilpei. Rīt viņa nopirks sev spilvenu, bet varbūt pēc nedēļas viņai piederēs vijole. Viņa nolēma neuzcenot smaidu, bet dalīties. Tagad viņas mīlestība bija zvaigznes un sajūta, ka viņa ir pati, bez lēta smaida vai uzzīmētām asarām. Pat noplucis krancis šķiet mīļāks, ja ir tavs un ziloņiem zūd vērtība.

2.DAĻA

Pēc kāda laika ar meiteni bijušo klaunu, ubagu un nu jau esošo ielu vijolnieci notika, kas pavisam neparasts. Viņa satika kādu vecu vīru, kas apbrīnoja viņas mūziku. Naudas viņam nebija, bet viņš gribēja izdarīt ko labu viņas labā. Viņa nodarbošanās bija vēl jocīgāka par viņa paša izskatu. Viņš tirgojās ar īpašībām. Uzturēja tās sevī, bet spēja atdot kādam citam un atkal atjaunot. Viņš gribēja zināt atbildi uz pašu vienkāršāko jautājumu un uz kuru bija visgrūtāk izdomāt atbildi – par kuru īpašību tu būtu gatava maksāt? Meitene ilgi prātoja, bet nespēja izlemt. Viņa sarunāja tikšanos ar večuku nākamajā dienā, jo bija nepieciešams laiks pārdomām. Ilgi veroties zvaigznēs viņa zīlēja, bet neko nespēja izdomāt. Aizmiga. No rīta pamodusies no spilgtajiem saules stariem, kas spiedās viņas acīs viņa saprata, ka vienīgais vērtais ir pašcieņa, tāpat kā katrai jaunai dienai ir sava smarža un sava krāsa ar ko tā ir tik īpaša. Satiekot vīru viņa bez vārda runas nospēlēja tam savu mīļāko skaņdarbu pateicībā un novēlēja jauku dienu. Aizejot viņa atstāja zīmīti „man jau ir viss tas, kas padara mani īpašu, es tev centos iedot mazliet prieka no rīta, lai tu dienas laikā varētu tirgoties ar nelaimīgajiem, kuriem kaut kas trūkst. Pašcieņu uzceno visdārgāk!” Turpmāk pašcieņa bija kā dāvana jebkuram cilvēkam, jo runa nebija par naudu, bet par cilvēku baudu no laimes. Katrs jauns rīts spēj mainīt notikumus. Noskūpsti rasu!

Turpinājums sekos...

briivdienas nosleedzaas orgasmiskaa sajuutaa, kad visapkaart ruuca motociklu motori un gaisaa izdaliijaas gaazu smarzha. lai gan man pat bail skatiities, nemaz nedomaajot kaa var pabraukt pa taadu ledu, patika neaprakstaami. pat iipashi peec nedeeljas, ko pavadiiju ar savu jaunaako draugu CNIP krievu valodaa un 6dienas vakara skandaaliem. un shodien saule atkal iedvesh pavasara elpu. eh. miers.!