tas notika mašīnā. pie stūres bija tēvs, dzēris un sašņaucies kokaīnu. bet mēs nebraucām, mēs stāvējām pie kāda koka un ārā bija tumšs. es sēdēju aizmugurējā sedeklī, bet ne aiz šofera, kas ir mana iecienītā vieta, ja nevaru būt priekšā, bet gan otrā pusē, aiz mātes. mēs neviens ar nevienu nedzīvojam kopā. šķiet, ka bija vēls un drēgns rudens, jo man mugurā bija jaka un pabieza šalle ap kaklu.
tēvs lika mātei ņemt mutē un iebaroja kādu jancīga paskata tableti. viņš pagriezās pret mani pa diognāli un duļķainām acīm, satverdams mani aiz rokas teica "man ir tevi jāmīl, tu esi vienīgā, kas esi palikusi". es sarāvos, atvēru durvis un vēmu, vēmu pat neizkāpjot no mašīnas.
kad es iztrūkos un pamodos, es domaaju. es domāju vēl tagad. kur tādi tādi draņķi manī dzimst?