Nav · laiks. · Ir · tikai · mirkļi · – · ellišķi · sāpīgi · un · dievišķi · skaisti.

Tākš, šodiena man baigā diena. Pabiju AL. Respektīvi man bija jābrauc uz pirmo savu terapijas seansu. Nu vot, pirmo reizi es biju uz kaut kādu tā saucamo biorezonansi. Mēģināt sakārtot manu veselību ar boilaukiem. Kaut kas jauns un lielas cerības uz to, ka pati ar savu enerģiju varēšu sev palīdzēt. Jo viss man ir slikti. Slikti. Slikti. Nezināju, ka mana nervu sistēma var man pašai tā nodarīt pāri, it īpaši tā, ka pati jau nejutu...aj bāc.
Kopumā diena bija skaista. Atcerējos, ka pa visādiem ceļiem devāmies uz Sutas Balsi, uzreiz tādas smieklīgas atmiņas. Un māsīcas atmiņas. Un un un... daudz kā visa .
Rīt vēl garāka diena priekšā. Es visu laiku esmu kaut kādā darbībā. Savā darbībā. Un man patīk.

Phū, pēdējās asinsalanalīzes nodotas un pēdējā nauda iztērēta. Atliek gaidīt analīžu rezlutātes un tad jau sāksies cita, pieļauju, ka labāka un skaistāka un veselīga dzīve. Ņau, ņau. Blā, blā, blā! Vēl es sapratu, ka neciešu radio, man viņi ātri apnīk, vienīgais radio, kas man tiešām patīk ir Radio 101, bet auch, kā negribas tērēt netu, jo manā galā jau viņu neutver, jāklausās no netiem. Tad vēl jāsāk kaut kas darīt sakarā ar skolas darbiem. Šogad man viņu pāri galvai un vēl vairāk. Pirmo sāksu rakstīt to projektu. Lai gan domu, kā tādus prjektus raksta , vispaŗ nav. Nekas. Vispār priecājos, ka pa dienām uzspīd arī saule, tad nenāk virsū tas depresīvais garastāvoklis. Brr.
 P.S. Cik jauki dzirdēt viņa balsi. Vismaz pa telefonu. Un es tiešām priecājos, ka dzīvoju tādā komunikāciju laikā, kad ir skaips, telefons un visādas web kameras, nemaz negribu iedomāties, kā es izdzīvotu to laiku, kad būtu tikai vēstules...lai gan skaisti jau saņemt kādu vēstuli..