Nav · laiks. · Ir · tikai · mirkļi · – · ellišķi · sāpīgi · un · dievišķi · skaisti.

Tikai es varu dabūt trīs skaistus un gaužām sāpīgus zilumus. Nokrītot no riteņa. Nebraucot, bet gan stāvot uz vietas. Ahh. Un šodien biju pie friziera. Pus pasaules rūgtumus nogriez man. Brīvība.

Bļā, man vajag izārdīties, izsmieties, atpūsties no atpūtas, satikties ar kādu, ballēties, lietot daudz alko, vajag pohas, vajag cilvēkus un visvairāk par visu man toč, toč vajag joint'a terapiju - kādu mēnesi. Aaaaaaaaaa!

Pa īstam džeks mīl tad, kad uz tavu ''a man tagad nav biksīšu'' atbild nevis ''ooou, jāā, mazā'', bet gan '' šitā tu dibenu apsaldēsi''!


Bet vispār šovakar ļoti, ļoti gribas mīļumu. Bāc, es tik sen neesmu kādu tā kārtīgi sabužinājusi un samīļojusi. Ehh.Un vispār es būšu noslimojusi visas karstākās dienas, kad man būtu bijusi iespēja peldēties un sauļoties uz nebēdu. Nu nekas, nekas. Cerams, ka es paspēšu vēl tādas dienas piedzīvot. un... cik forši ir būt veselam!

Nav jau gan forši apslimt. Ekk. Pāpes.

Karoč - šodien vienkārši nevarēju neatklāt peldēšanās sezonu, jo nu ja jau ēnā es miru nost no karstuma, kur vēl saulē. Un mjā, ūdens kā piens. Mmm, aiz loga smaržo Mīlestības koks. Un smaržo ļoti. ĻOTI! Bet vispār - esmu nogurusi, daudz.

Es dažreiz aizmirstu apstāties un pavērot lietas sev apkārt, tāpat, kā sajust smaržas, kas liek taureņiem pa vēderu dejot... laiks skrien, bet tu esi ietīts tādā dzīves ritenī, ka atliek vien skriet pa apli. A dažreiz tak vajag, apstāties , ieelpot un sajust, ka esi cilvēks, kuram ir dota laime - būt un dzīvot..

Par vakardienu gribu pateikt tikai vienu - bija ļoti, ļoti jauki satikt Raivi, ak Čuģiks tāds :) Par šovakaru varu pateikt tikai to, ka atkal esmu viena, un tas ir patīkami, beidzot veltīju laiku sev un sataisīju sev ūbersiltu pēdu vannu, un vēlāk arī sekoja pašmāju pedikīrs ar manikīru, ko es saucu vienkārši par nagu nolakošanu, kh.

Un vienīgais stulbums ir tas, ka esmu pilnīgi viena, bet šovakar tik ļoti velk uz kādu bundžu alkohola. Ehh.

Hm, sāp kakls, nepatīk man tā sajūta. Tāda nekāda. Lietus skaisti nolija, laukā svaigums un smarža. Jā, un uzreiz man arī miega vilnis klat. Būtu tak vismaz kāda jauka filma, ko paskatīties, bet nē, nav jau. Slinkums laikam.

Depression, depression, depression leave me alone , please!

A, gribās ta prom...

Kaut kad pirms 18iem beidzot skatīties filmu, hm, laikam saucās Just Go With It. Bija jauka, tieši tika jauki, lai gulšņājot un atpūšoties, baudītu.
Pēc tam negaidīti piezvanīja Edgars, izgājām baudīt pavasari uz parku, sanāca izbaudīt to līdz kādiem plkst.23. Un tgd mājās - svaiga gultas veļa. Un padomā varbūt arī kāda filma.
Aj, vispār, vispār...

Beidzot esmu normāli izgulējusies. Nebija karsti, bija pat ērti. Izsapņojos labus sapņus. Un piecēlos jau pēc 7iem. Atbraucu uz dzīvokli, nav vairs auksts, tātad dzīvot var. Aiz loga jau kastanim zaļas lapas, tālumā jau zied koki. Jā! Sākas pavasaris, ko es mīlu.
Dīvaini, ka tā var - izsapņot visus sliktumus un piecelties ar svaigu galvu.

Man gribās rakstīt. Gribās katru dienu uzrakstīt, ko jaunu esmu šajā dienā piedzīvojusi. Bet es nevaru. Nevaru nekādīgi to visu ieģērbt vārdos. Atkal jau. Jā, es pārāk daudz lasu, un pārāk slikti guļu.
Un šovakar es mājās esmu pilnīgi viena pati. Nemaz negaidīju, ka man tas varētu tā patikt. Biju nogurusi no cilvēkiem.

Tā, domāju, ka seriālus vajadzētu aizliegt ar likumu. Vismaz man. Savādāk tā jau ir atkarība. Varbūt tāpēc, es tik tik dīvaini jūtos, varbūt tāpēc, ka atkal drīz būs pilnmēness, vai arī tas viss, ka es drīz dodos tur, kur pavasaris un mīlestība apkārt. Grūti to visu definēt. Bet varbūt šādas sajūtas ir vienkārši zāļu lietošanas blakusparādības.

Līdz ko tev ārsts uzstāda diagnozi un, lai uzlabotu savu veselības stāvokli, ir samērā krasi jāmaina dzīvesveids, tikai tad tu sāc nopietni apsvērt slimības nopietnību. Un tad tu izsērčo google.com visu par to, un sabīsties vēl vairāk, paspēj sevi 100 un vienu reizi ienīst, aprakt zem zemes utt. Bet tad tu paņem 25 minūšu garu un svaigu pastaigu, apkopo domas un sāc tam pieiet no reālās puses. Nevajag jau sākt čīkstēt un niķoties un bļaut, ka jūties tiešām slikti, nē, ne slikti, drīzāk bēdīgi. Nevajag. Bet gribās un ļoti. Dzīve taču nebeigsies no kaudzes izdzertu tablešu ikdienu. Drīzāk palīdzēs. Kha.

A vispār baigais vakars izvērtās, toč laikam sieviešu diena - malibu ar apelsīnu sulu - jau otrā glāze un pa TV - Twilight. Ko gan citu sieviete varētu vēlēties šajā dienā/vakarā/naktī? Āh, varbūt vīrieti, alkoholu un vienkārši kaislīgu seksu? Hmm, not bad, not bad. Diemžēl man būs jāiztiek ar pirmo variantu.

Lai nu tur vai kā, bet gandrīz nedēļu atpūtos no internetiem, un vispār datora, TV un sazin kā cita vēl. Protams, tas viss nebija plānots. Atbraucu mājās, salasījos, kā pa šīm dienām visiem gājis. Vēl paspēju satikties ar Vinetu, māsīcu, pastaigāt par Galerijas Rīga jumtu, pavērot Rīgu tumsā un miglā, pabūt slimnīcā, vienā palātā ar trīs krievu tantēm, kas nepārtraukti ar mani gribēja runāt, saprast cik slimnīcas ir pretīgas un vēl, vēl, vēl citas nenozīmīgas lietas. Slēdziens ir viens - es gribu būt vesela, man vajag vairāk labus, sirdsmīļus, dvēseliski piepildītus cilvēkus blakus, man VAJAG MĪĻOTO VĪRIETI BLAKUS, nevis tikai dzirdēt viņa balsi telefona klausulē, man vajag lasīt. Un daudz. Un pats galvenais - mana dzīve sāksies tikai 2012. gada janvārī, pēc skolas beigšanas. Visas manas domas, sajūtas griežas tikai ap to laiku. Reāli, šobrīd tikai eksistēju. Dzīvošu pēc tam. Un laimīgi - man gribētos domāt.. Un vēl, es ļoti labi jūtos ar savu melno matu krāsu, bet vēl labāk es jūtos melnā apakšveļā, vai baltā. Nezinu kāpēc vispār to pateicu. Laikam dažreiz vienkārši nevajag meklēt atbildes uz katru muļķīgu jautājumu.