Nav · laiks. · Ir · tikai · mirkļi · – · ellišķi · sāpīgi · un · dievišķi · skaisti.

A vispār, pēdējā laikā baudu vakarus ar šādu skatu no pirmā stāva terases. A tad gan, klausos putnu dziesmās un domāju dzīvi..

Vakarnakt būšu nogulējusi sprandas kaut kādu daļu, kas iespējams pat nav spranda, bet nu velns viņu zina. Bet nu sāp ne pa jokam un es vēlētos masāžu, labu masāžu, kuras laikā es arī spētu izdomāt kā dzīvot labāk. Kā dzīvot tā, lai nebūtu jāpārdzīvo savas problēmas + vēl neskaitāmās citu problēmas. Nemāku tā. Man vajag recepti skaistākai dzīvei.

Man gribētos daudz, daudz stāstīt par šo manu braucienu uz Rīgu, par skolu, par sarunām, par ielām, gaismiņām un visām manām domām, atmiņām. Bet man vienkārši kaut kā nenāk laukā. Vai arī tas ir tas, ka nespēju atrast vārdus, lai visu uzrakstītu, tā kā izjutu. Ahh.

Labi, ka neviena nav mājās, visi ir pa darbiem, es ceru, jo mūzika skan pilnā skaļumā, jei bogu man arī mājās vajag tāaaadu. Šobrīd sēžu un no basiwm visa trīcu, how cool is that? xD
Tākš, jāsāk atkal krāmēt koferi, besī laukā, tās div nedēļas paskrēja tik ātri, nuuuuuuuu tiiiiiiiik āaaaaatri! Rīt izbraucam uz Exeteru, pa dienu vēl šopingā mazā, jānopērk man puslīdz normāls mētelis, tad vakarā uz Londonu, tad pa nakti jāpastaigā, jāiečeko Londonas, tad jābrauc uz lidostu, jānīkst, tur līdz 5iem no rīta, un 6os paceļos gaisā un Latvija mani sagaidīs. Bet tas, protams, nav viss, jānokļūst Z-kalnā, jānoliek koferis, jāskrien tālāk uz autiņu, lai brauktu uz skolu, jesus, nu tādas divas dienas priekšā. Fuck!

Vasara paskrēja nemanot. Un tik ātri. Nemanot jau istabā sāk parādīties lietas, kā koferi, ko pamazām jāsāk krāmēt. Vakardien vakarā aizgāju atvadīties no sava mazā šīs vasaras darbiņa un kolēģiem. Jaukajai un mīļajai vadītajai ar vīru nopirku biezu,skaistu pavārgrāmatu,jo tas mazais restorāniņš ir viņu ģimenes bizness. Pēkšņi mana angļu valoda likās tiešām uzlabojusies, vai arī es vairs nebaidījos. Pretī, no viņas arī saņēmu dāvaniņu. Tas gan bija jauks pārsteigums. Lai gan labie vārdi bija vēl jaukāka dāvana, kur nu vēl VIŅAS acīs redzēt asaras, tikai nezinu kāpēc... Atnākot mājās un atverot melno kastīti, pretī man gozējās mazs mirdzošs kaķītis ar zaļās acīm - tā ir tāda broša or smth. Un es tā sapriecājos, ka man beidzot ir mincis, ko piespraust un nēsāt, kad vien gribu. Jo kopš Džeina bija sev skolā uzmeistarojusi to burvīgo kači un vēl pielikusi pie jaciņas, kopš tās dienas tā ir bijusi mana mazā vēlmīte dabūt ko līdzīgu :D :)
Bet šobrīd es nevaru saprasties. Vasaras laikā es daudzus rītus neesmu sapratusi savu būtību,ka tagad vienai esot, man rodas sajūta,ka neesmu no šīs pasaules. Tas laikam tāpēc, ka vakardien nevarēju iemigt, kādas trīs stundas, tad, kad iemigu, tad redzēju murgainu sapni, kurā man bija jānogalina lācis, kas izrādās beigās bija cilvēks un tad man bija jāslēpjas ar Lindu pa visādiem krūmiem, savādāk mūs nošaus amerikāņu karavīri. Vispār, joprojām neesmu sapratusi, kur man pēdējās vasaras laikā ir tādi sapņi. Džīz.

Izdomājām, ka jāatīsta bildes ar nosaukumu VASARA 2010.
Vienīgais stulbums, ka fočuks noplīsa tieši uz visiem atvadu pārtījiem un tieši tad viņu visvairāk arī vajag. Bet tā taču esmu es.

Vispār pa galvu ņemas miljons domu, jau biju piemirsusi,kā tas bija, kad atkal jāsāk domāt, darīt, meklēt, un cīnīties ar izdzīvošanu...

Tikko sazvanījos ar Initu. Es jau jutu, ka kaut kas mainīsies manā dzīvē, bet nedomāju, ka tik so soon, viņa brīnumainā kārtā ir atradusi dzīvoklim pircēju un mums līdz oktobrim vajadzētu izvākties.

Un kā es to visu varētu paspēt 3 nedēļās tikko atbrauksi un vēl pilnībā nesaprašanā par to, kas apkārt notiek?!
JĒZIŅ!

Šodien ar mani Technicolour,Komatic - Daydreamer :)

Īsāk sakot - jāiet svinēt DZĪVE!