zrnkl's Journal

10:39am: spēkstacijas ratos mūs paņēma līdzi ar personības ziepēm. mēs bijām ar viņu līdzīgi un mums bija savass veš''adād svaidīšanas piederīgas mēs bijām lindraki un mums bija zīmes, ka nedrīkst pīties ar bantītēm un tagad mums bija tāds atgadījums, ka nebija nozīmes lauzties un sasietās mājokļu klades bija vienlīdzīgas arī. mūs sapina ar saišķi dzidra dimanta un beigu pavēles nebija mūsos vēl noklausījušās un kaismīgās driznaku piepes nedienas veldzēja skaitā nelielā. to mēs bijām sakaitinājuši skaistos piederumos un miers bija vairākas reizes atgādinājis par mūsu pirenejiem un skaistais atklātā aklumā snaikstījās ar mūsu dzirnakmeņiem un mums bija vairākas vaicājmu sērijas pavēlē iekaltas un skaisti bija mani vārdi, kad no tiem atbrīvojās ar gaismas terakleneitiku un briesmu vāli mūs atgādināja apgādā iesietā burtnīcā sakarināja kā pedagoģiskus viģikus un mums nebija vēlīnā varakļānu svētuma padusēs nedz aiz siksnas mēs bijām vientulībā atklāti kā namībijas zaldāti skaistos birumos mūs bija atklājuši un taisījās tikt garām aizpsrostam un kaismīgi kadiķos lavierēja mundieru piedurknes un laiskās anekdotes man bija vaicājušas, kā tas atgadījumā nebija vairākas reizes klaudzinājis par iestīvināto. es dzīvoju režimentā, kur aiz loga bija uzvilkts karogs un karavīrinostādīti rindā pie kūts, kurā slēpās disidenti un slēpa sienā kājnieku mīnas aktivizētas, bet nejau priekš tam lai sprāgtu kad nāk pēc piena no govīm, bet vienkārši un karavīri par disidentiem iekšā nezināja viņi stāvēja ierindā un priekšā viņiem bija komandieris kas atdeva pavēli stāvēt rāmi. un tā mēs ar akara lidmašīnām atvēlējām viņiem savas vietas debesīs un tās ar lielu švīkstu pārlaidās pār galvām tālumā pa kalniem un lejām zvāļojās tanki un stobri to liecās zemē un debesīs kā pa viļņiem un kā pa viļņiem mēs viņiem mājām pretim ar roku tie izšāva bultu un tā izskrēja pa pirkstu starpām un saturday bija sācies mēs bijām mīnmetēji un skaisti mūs visus ielīgoja lielais mantinieku reids, kad no piecūkotās virtuves mūs atgādāja šeitan un lika rakstīt pavēli valsts valodā un gaidīja mūsu ierašanos prezidējošā zžurka un skaisti lamāja mūs uz papīra un vārdiski, bet mēs savās ādas siksnās slēpām marihuānu pīpējām to ne nieka nebēdājām tik salutējām kad šāva salūtu un kad vakara gaismai izzūdot mūsos sāka parādīties alkohola pēdas mūsu stīvie stāvi kaklā pakārtiem ružijiem mēs lecām pāri mazajām sētām un gājām ciemā fiņģīt cūķus un kad kāda meiča arī pagadījās mēs to likām koferī salocījām rūpīgi un tad barakās studējām uz rakstāmgalda kā zvaigžņu karti un mūsu ādas lences pieskārās mūsu miesām un mēs bijām karavīri ar matiem kas saķemmēti uz aizmuguri mums bij abraša stāja staigājām šortos un zābakos ar lencēm pāri visam ķermenim un mūsu muskuļi bija mūsu radi mēs bijām spēcīgi mēs cīkstējāmies romiešu cīņās un tad kopā draudzīgi gulējām uz mīkstām segām līdz vēlai pēcpusdienai kad komandieris izziņoija pusdienas un mēs gājām iestiprināties tad atkal savā kara flotē aplidojām rajonu un divizionu uzkurināti pīpējām puspliki un runājāmies tā mēs pavadījām laiku armijā un tas nekad nebeidzās jo nekas nebeidzas, ja nu mūs demobilizē un aizsūta uz civilo dzīvi tad mēs sēžam pustumšās virtuvēs kad ārā spīd saule un smēkējam dzeram šņabi un uzkožam maizi un tā ik dienas līdz plānprātībai kad mīlestība mūs sarauj gabalos un tanku nokaitētie sāni mūžīgie putekļi un smiltis visapkārt mēs guļam uz tanku mgurām un to kājas mūs nes āri smilšu jūrai saules cepinātas mūsu miesas ir brūnas kā tērauda mucas mēs pliķējam viens otram pa pleciem un tad apkampjamies, mēs esam rūdīti un mūs nekas neapstādinās, mēs esam kā miroņi, kas vairs nevar nomirt un tādēļ mēs mūžīgi atradisiemies ceļā.

10:52am: no trajektorijas atlasīja grimstošos un nogrimmēja visus brāļus mūsu režimentā bija iestājusies jūra, mēs ložņājām pa kuģa tilpnēm un patērējām mazutu nelielās devās kā no liela vaļa blāķa nošķērējot pa plānai šķēlei ik dienas mēs rāvām labsajūtas un izklājāmies pa kuģa tilpnēm lai mūsu ķermeņu svars mūs nenodotu un lai pāri lidojošās ienaidnieku lidmašīnas nespētu detektēt mūsu aprises ar milzīgiem radariem, kas tomēr nebija to galvenais instruments, pārsvarā piloti bija aizņemti ar personīgām ambīcijām, pētīja zemeslodi, tomēr varēja gadīties, ka piltoam kādam bija cemme uz mums, bet mēs tam nespējām līdz galam noticēt, jo no nāves nebaidījāmies, uzskatot to par vienīgi pāreju citā stāvoklī vai arī vispārēju izzušanu, mūs neuztrauca atšķirības uzskatos, mums vienkārši patika dzīvot un nāve mūs neuztrauca kā lieldienu ola tā ripinājās pāri debess jumam un mēs tai pievērsām tik pat lielu uzmanību kā zobratiem kuģa mašīntelpā, mes zinājām ka tā tur ir un ka tā darbina kuģa gaitu apkārt zeme pa ūdeņiem un un pa sauszemi vienlīdz, bet kad nācās tajā rakņāties, lai novērstu bojājumus, tad mēs vāļājāmies olas iekšpusē izbaudot tās dzeltenu un olbaltumu un mūsu miesas bija padevīgas tās varēja kā mālus izmīcīt pēc patikas un mēs iemājojām jaunajās būtnēs un mums patika tas, par ko mēs bijām kļuvuši.

11:07am: atradās polimorfos mēs bijām kā biezoknī tādā kā purvā un džungļos mūsu kaskas bija zaļuma krāsā un tās bija arī matētas kā sūnas, bet patīkamas uz tausti, kad pa to braucīja ar pirkstu, pa to pašu trajektoriju debesīs nolidoja lidmašīna un nometa pastu, sēžu zem palmas tumšā zaļumā un lasu vēstuli uz balta papīra stāv rakstīts, bet man vajag laiku, lai salasītu, varbūt sākt ar to, ka pagriezt pret sevi pusi, uz kuras ir saturs, nevis vienveidīgi grozīties kā sērkociņam vai arī mototrašu laikmetā kā koka irbulim, lai dabūtu dzirksteli iekuram. iekārtojies tātad esmu pamatīgi varētu pat teikt ierušinājies tā ka ir gan ērti gan droši jo ar satelītu mani tik viegli nepamanīs, turklāt nevienam nav tik daudz laika lai pārbaudītu katru džungļu centimetru, tādēļ es uzleju sev piparmētru tēju un ēdu šokolādi pa maziem gabaliņiem ar riekstiem un rozīnēm turpinu skatīties lapā un gaidīt, ko tad es tur izlasīšu.

11:13am: nonstopā bēres, mūsu karavānu apšaudīja iezemieši ar bultām, man viena trāpīja elkonī un pārlūza tāpat kā elkonis, es to vilku pa zemi kā metāla stieni un tas sitās pret koku saknēm, sūnās tam bija patīkamāk vilkties un viļāties dažkārt apstājos, lai tas var atpūsties, pačurāt un nopeldēties, bet tad atkal skubināju to doties tālāk, kad sasniedzu savu karavānu, no tās nebija palicis pāri daudz tikai viena aste vilkās bruņmašīnai pakaļ, tā klusu dūdodama mērīja ceļu un bez skaņas skrapšķinājās tālāk, pieliekot soli katram mazam akmentiņam, ko sastapa. uz uzklapēju pa tās muguru kā zirgam un no lūkas izlīda tankinsta galva, iedeva man gabaliņu galvas un ielīda atpakaļ, es atsēdos pret priedi un ieēdu mazliet halvas ar karstu tēju, tad vēl brīdi pasēdēju, salocīju no vēstules lidmašīnu un aizlidināju pār džungļu galotnēm saulrietā.

11:31am: ko komunicēja šādā sakarā, tas bija kā daikts, mēs bijām vairākas dienas nozagtas no mūsu mīlestības, mēs bijām redzes manjaki un mums nebija savas svītas, mēs pulējām rozes ar beigtu antresolu un mums bija sakārtots diamentrāls rudiments, mēs spodrinājām durkļūs un smēlām no akas salmu paliekas, mūsu pakaļas bija izslietas saulē, kad pieliecāmies pēc spaiņa un ar zobupastas putām uz lūpām cēlām to pār galvu un ledainie vēji mūs sasildīja kā zosādas sarkanās ādas un izplūkātas bija visas rabīnu sētas visapkārt rietumu krasts bija mūsu varā visi kolonizatori bija buldozeru pavēnī sagrābti kā lapas un mazi zari un mēs bijām jūsos raudzījušies ikdienā un mēs bijām patiesības varā kā kārklu latvieši, kam no štrumbancēm bija pīckas klūgās samestas un mēs kā ganu zēni bijām zāli briduši un tumšus mežus skatījuši, līdz skudru armijas bija mūsu priekšā pilsētu uzcēlušas un mēs ar savām ortodoksālajām bizēm un kapušoniem bijām revidējuši savas rindas lai atstātu tikai izturīgākos, stabilākos un mums bija veicies leciens un mums bija virums bārdā.

11:44am: mēs zālē gulšņājām, jā, tā jau bija sazaļojusi, saule spieda uz deniņiem,b et mums tur bija speciāls instruments pret spiedienu, ar lielo sietspiedi mēs maigi pieskārāmies saviem deniņiem, noņēmām ziedlapu un iemērcām to gaišā tintē, kur tā izpletās uz visām pusēm un mēs varējām skaidri saskatīt savas nācijas pēdas mazajos cālēnos, mēs ar pirkstu spējām norādīt uz pāridarījumiem un likvidēt tos, kā no ceļa noņem nogāztu koku to maigi pastumjot malā un ar mazu āķīti nāsī ieberzties neļaujot palika malā stāvam ar piena kannu pie kājām un es piebraucu ar savu mersedesu iemetu kannu bagāžā paņēmu meitēnu blakus un prom uz rīgu pa ielām meitās prom visādās ēkās ieskriet pa kādam niekam nodarīt un tā iepazīt pilsētu ar cilvēkiem satikties skatīties acīs un redzēt, ko nācija dara šai baltā dienā, kas to stumj, kas grūž, kas augšām ceļ, kas velk aiz ausīm visādi izplūkāt grib, bet nācija rūc miegā grūsni elpo tai pie auss rācija tajā eņģeļu balsis murmina mazus pirdienus nācija pielec kājās tusnī neveikla nav tai bijis trenniņš pilnīga lauku kultūra mēs ar saviem plastmasas tankiem tai izskatāmies pie kājām kā ecēšas mazās ērces blusas kārklu latvieši ar enkuriem un zivju āķiem apkārušies kā partizāni svešā zemē paši nezina ko aizstāv bet skries un durs un līdīs augšā pa kājām pa kankaru gubām pa biezajām zeķēm kritīs pusmastā vai tikko sākuši un lauzīs sev sprandas rokas un kājas un celsies atkal mazās nācijas lāses un līdīs augšā pa logu, kad līs un kad tvaiks būs nonācis nāsīs tās šķaudīs un klases telpa apgriezīsie otrādi, pulkstenis sāks smiltis bērt otrādi lāses pagriezīsies pa deviņdesmit grādiem un izvilks mums caur deniņiem līnijas taisnes vai nogriežņus sagriezies mazās pagalēs saliks aiz lūpām un vaigiem un gribēs izlikties ka tādi piedzimuši tādi ar bagātībām aiz ādas, bet pienāks tanks un uzšaus pa pakausi izbirs visi zelta sērkociņi pa klasi un skries rāpot zem soliem un lasīt, kamēr tam pa pakaļu vislaik zvetēs ar kāju mācītājs rūdīts kā vajag rādītājs un mums būs jāstāv malā nodurtām galvām un roku rokā pie klases sienām mūs izsmērēs kā kodes pret audumu sienas ieelpos un sāksies jauna nācija iepriekšējā rokas noplātīs kā spārītes un piena kannā iekšā vāku ciet un jūrā prom pa trasi uz neapdzīvotām salām tur tad arī varēsiet īstenot savus izsapņotos kodus, ja vien jūs kodes tur nesagrauzīs caurumos un ja palmas jums uz galvas negāzīsies katru reizi, kad nodrebēs zeme un kājas apņems čūsku midzeņi un ievilks jūs iekšā līdz gurniem un činčinās jūsu krāniņus velnišķi zvēri pazemes dejotājas ar skudru pirkstiem un maiņstrāvas ielīdīs līdz pat kaklam apgriezīs galvu vairākas reizes riņķī un matus pacels gaisā tad nometīs pie kājām un samīņās smīkņās apņems jūs ap pleciem jūs būsiet jauns cilvēks piedzimis tieši tāds kādu jūs visu laiku ir gribējuši.