| |
[Jan. 29th, 2008|06:32 am] |
Labrīt vēlreiz,
vai nu tiešām vēl neviena nav darbā, ka ciba tukša kā izmirusi?
zemsvītras piezīme: auksts, ellīgi auksts. |
|
|
| |
[Jan. 29th, 2008|01:08 pm] |
Vienmēr atceros sapņu krāsas. Toņus pat varētu sameklēt tieši tos, kas tur piesapņoti. Sižeta atmiņas gan dažkārt pieklibo.
Labākais, kas ir bijis - runājos ar kursabiedriem, viens no viņiem stāsta ko īpašu par sapņiem. Kā lietus no skaidrām debesīm iejaucos - bet es zinu, kad es sapņoju, jo sapņoju apzināti un varu mainīt sapņa gaitu. Kursabiedrs pēkšņi sāk izskatīties tāds ļoti viltīgs, nemaz vairs ne kursabiedrs, drīzāk - tāds samērā negants īpatnis no murdziskajiem redzējumiem. Saprotu, ka to nu gan laikam nevajadzēja teikt, jo viņš nav manējais, vai, pareizāk, viņš ir viesis manā sapnī. Tālāk krāsu водоворот un jau gluži cits sapņa sižets. |
|
|
| lēnā virzība |
[Jan. 29th, 2008|01:45 pm] |
Ā, un vēl man jau ir 2000 zīmju no nepieciešamajām 10 000.
Tādi lūk pīrāgi (štruntīgi gan).
upd: te šobrīd ir par daudz "gaudu un žēlabu", "ikdienas" un "mācību". Tad atkal, kārtējo masomu garā, ja manis te nav, tas nozīmē, ka darbos veicas vai arī notiek aktīva un pozitīvu emociju piesātināta nestrādāšana. Štrunts protams, bet tā culpabilisation, kas piemetusies jau sendienās, vēl aizvien stāv kā cerbers aiz pleca ar sētas mietu, gatavs jebkurā mirklī aktīvi norādīt uz nekā neadrīšanu un paredzamajām baismīgajām sekām.
Ak jā, runājāmies šodien ar Mihailu (kursabiedrene no Moldāvijas), nonācām pie secinājuma, ka ar laiku spēcīga stresa rezultātā motivācija un saņemšanās notrulinās. Tad pēdējā mirkļa darbi vairs netiek darīti laikus (atkal jau nevar saņemties!), bet gan tiek mēģināts tikt cauri dažādos apšaubāmos veidos labu laiku pēc nodošanas termiņiem. Tādi nu te esam, patruli un stresaini, satraukušies un paaugstinātu asinsspiedienu. Štruntīgi.
|
|
|