|
|
|
Jūnijs 1., 2007
22:15 - Stīvs vol.2. Pirms viņš nomira, viņš izstāstija daudzus stāstus. Visi labie stāsti patiesībā ir par vienu un to pašu. Par to ka tev gribētos nebūt vienam, par to ka gribētos zināt ceļu un gribētos zināt galamērķi. Blah blah blah šis jau kļūst ūdeņains, bet cēsu premium arī nav nekāds absints. Īsumā sižets skaidrs - viedais onka iemieso dieviņa arhetipu, kurš cērt zivi par būtisko, savukārt jaunais puika tecina naivuļa siekalu un ļauj lasītājam pašidentificēties. Onkulim noliekot karoti visiem ir iespēja nobirdināt asaru, un pasākums jau pa pusei ir izpārdots.
Visi šie literārie mēsli patiesībā pārdod emocijas. Nopērkam grāmateli/filmu/dziesmu/kaut vai ilustrētu prezervatīvu paciņu, un nopērkam emocijas. Bailes es nemāku, smiekli pārāk plaši izplatīti, un paliek vecās labās skaudrās skumjas. Jāiet pēc vēlviena alus. Dekadence odnako.
|
Comments:
Ja identificējies ar viedo onkuli, tas nozīmē, ka esi pašpietiekams, varaskārs un ar Napoleona sindromu sirgstošs? Un, par emociju pirkšanu - agrāk, kad ūdens vēl bija atliku likām, un Austrālijā to izmantoja tikai vienu reizi, tas arī bija par velti.
Labi, lai onkulis paliek. Bet skumjas visvieglāk pārdot, jo tas laikam skaitās skaisti. Vai vismaz cēli. Vai arī no tām visvairāk baidās reālajā dzīvē, tāpēc labāk nopirkt un skumt "pa jokam".
mana teorija ir ka patiesas skumjas grūtāk izprovocēt, tāpēc tās mazāk tiražē, attiecīgi konkurence mazāka.. kā topošajam literātam:)
Manuprāt, skumjas vienkārši ir vispersonīgākās emocijas, visintīmākās, vissubjektīvākās, tādēļ tik reta parādība literatūrā, lai gan visa romantiķu kliķe ar Poruku & citiem bālajiem zēniem pirmajās rindās braši vicina grūtsirdības karogu. Cik nu bez patosa un uzspēlēta pompa, tas cits jautājums...
Jaunajai paaudzei Poruks&Co diez ko neiet, pārāk uzspēlēts stāsts un vecmodīgas situācijas, kaut gan neviens jau nav perfekts:) |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |