|
[20 Aug 2014|01:48am] |
|
viena no tām dienām, kad gribas vai nu seksu, vai arī kaut ko ļoti treknu, vēlams ar majonēzi.
|
|
|
[19 Aug 2014|04:47pm] |
|
pēdējo reizi, kad iemīlējos, vīrietis man iedeva savu kreklu, kurā joprojām reizēm guļu, kad jājūtas stiprai un tā, ka es varu.
|
|
|
[18 Aug 2014|09:21pm] |
you're like heaven and hell, and everything in between, viņš man teica.
es atbildēju, ka that might be the most precise description of me I have ever heard.
|
|
|
[29 Jan 2012|09:40pm] |
man viņa ļoti, ļoti pietrūkst.
sāpes ir tik fiziskas. pati pirmā reakcija bija pilnīgi aukstas pēdas. pēc kāda laika tas bija tukšums vēderā, nu jau tās ir fiziskas sirds sāpes. gaidu, kad parādīsies kamols kaklā.
ļoti. bet es turos, es daudz smejos un daru visādas priecīgas lietas. pamazām.
|
|
|
[06 Dec 2011|10:33pm] |
viss ir jau zināms: tā elekrizētā gaisotne, tauriņi (vai drīzāk tādi lieli putni) vēderā, viss jau zināms.
vienīgā atšķirība šoreiz ir tas, ka tā ir meitene.
|
|
|
[12 May 2011|11:41am] |
viena no svarīgākajām patiesībām tomēr ir par to, ka tās savas vēlmītes un patikšanas ir jāizrāda. jo varbūt beigās izrādās, ka tas ir abpusēji un ka pat tādas lietas kā attālums un laika ierobežojumi nevar izbojāt to kopālaiku. man ir tas jāizraksta ārā, es nevaru šo atstāt sevī, daudz par sāpīgu un daudz par daudz, un ja tādas lietas atstāj sevī, tas viss aug un veidojas, un beigās sagrūst un izārda mani pašu. es to visu zinu, es esmu tur bijusi tik daudz reizes, un es taču gribu sevi tikai pasargāt. tik vien kā nesaprotu - tā paniskā nepieciešamība pieķerties atmiņām, neļaut visam ritēt savu gaitu, satraukties par lietām, ko nevaru ietekmēt, - tas nāk no manis pašas vai drīzāk tāda mana dzimuma īpatnība?
bet pagaidām ir tikai fistful of love un spēcīga sajūta. man vajag laiku, man vajag saprast, ko ar to iesākt.
|
|
| ... |
[25 Oct 2010|12:48am] |
jokojoties prasīju, kas tad vēl viņam manī nepatīk. starp jau sen zināmām patiesībām, ka viņam nepatīk manas cigaretes, viņš arī paņēma manu roku un norādīja uz divām rētām. es nemaz nezināju, ka man ir tādas rētas. tik ļoti, ļoti savādi.
laiks rādīs. jau atkal laiks, laiks visu nokārtos.
un reizēm varbūt ir labākais, uz ko varu cerēt.
|
|
|
[29 Jul 2010|10:00am] |
man patīk, ka pēc tam sāp. tad es vismaz droši varu zināt, ka tas bija pa īstam, ka viņš bija pa īstam, ka mēs - kaut tikai uz brīdi - bijām pa īstam.
I focus on the pain, the only thing that's real, vismaz šajā punktā Trentam tiešām ir taisnība
|
|
| i want you to want me/i need you to need me |
[02 Mar 2010|02:17am] |
viena no burvīgākajām sajūtām pasaulē ir tā, ka tu redzi - tevi tiešām kāds (kuru gribi arī tu) grib
attiecīgi ir tik ļoti trauslo pašpārliecinātības nervu traumējoši, ja tas, kuru gribi tu, negrib tevi.
pamatskolas grūtības līmeņa nevienādības uzdevums.
man ļoti nepatika nevienādības.
|
|
|
[24 Feb 2010|01:07am] |
man liekas, mūs visus daudz labāk varētu izteikt ar jau sarakstītu dziesmu vārdiem. un šodien es esmu Smashing Pumpkins dziesma Crestfallen
and as you were, you'll be again
to mold like clay, to break like dirt
to tear me up in your sympathy
you were never meant to belong to me
|
|
|
[23 Feb 2010|03:50pm] |
oh mother tell your children
not to do what I have done
|
|
|
[06 Jan 2010|07:39pm] |
|
you don't know what it' s like to love somebody the way I love you
|
|
| *** |
[07 Dec 2009|01:24am] |
| [ |
music |
| |
craig armstrong feat. elizabeth fraser - this love |
] |
cik jocīgi, ja katram apkārtējam priekšmetam prāts piešķir kaut kādas asociācijas. ceļojumi, īstermiņa aizraušanās, ilgtermiņa aizraušanās, nākotnes plāni, neizdzīvotās mīlestības un izraudātās vilšanās - savādi, tik daudz ko var iemiesot viena zobu birstīte, foto soma, krūzīte vai auskaru pāris.
|
|
|
[19 Nov 2009|03:23pm] |
ir diezgan grūti dzīvot, ja zini, ka vienīgais cilvēks, kuram nu noteikti neesi vienaldzīgs, ir tava mamma.
es drošvien visu uztveru pārāk saasināti pēdējā laikā. bet to mīlestību vienalga taču gribas.
|
|
|
[05 Nov 2009|02:36pm] |
|
ja reiz jāiet pa burbuli, tad vismaz tas jādara ar glanci
|
|
|
[02 Oct 2009|06:26pm] |
|
ilgi prātoju par to, kāpēc manī ir tik liela smeldze, tik lielas sāpes par ko īsti nedefinējamu, līdz beidzot secināju - man taču ir apnicis, ka mani ciena, man vajag, lai mani vienkārši drāž.
|
|
|
[22 Aug 2009|11:08pm] |
vakar naktī bija kaut kāds brīdis, kad es uz viņu vēlreiz paskatījos, lai secinātu, ka bļe, pēc viņa es taču nevienam citam neesmu vairs bijusi pieķērusies, nu tā, pa īstam, kur nu vēl mīlējusi.
un vairs nav ne greizsirdība, ne vēlme atriebties, ne naids, ne aizvainojums, galu galā ir palikusi tikai tā pašdestruktīvā mīlestība, kuras dēļ es atdotu visu. visu un bez atlikuma. un tas ir tiešām biedējoši, jo zinu, ka no viņa tas ne uz pusi nav/nebija tik spēcīgi. ja godīgi, es nevaru iedomāties, kurš šajā pasaulē varētu mani mīlēt ar tādu spēku kā es mīlu viņu.
i'm so pathetic.
|
|
|
[25 Jul 2009|03:11pm] |
|
mani biedē tas, cik bieži es gribu nomirt
|
|
|
[09 Jun 2009|06:51pm] |
es nemāku būt mierā, miers mani nogalina. pēdējā mēneša laikā esmu izraudājusi vismaz 3 cilvēku dzīves asaru limitu, acis sāp default'ā un tuvo cilvēku vienaldzība sāp visvairāk. kā var tā dzīvot, ēst, mācīties, pastāvēt līdzās un nemanīt, cik slikti ir otram?
es nekad neesmu jutusies mīlēta, varbūt uz kādu mirkli - jā, bet ne ilgtermiņā, ne tā, dienām vai nedēļām ilgi. lielākoties pamatsajūta ir autsaiderisms un i'm not there. un, ja pavisam godīgi, vai ir kaut mazākais iemesls, kāpēc lai mani mīlētu? ja reiz to pat vecāki nespēj darīt, kādas gan vēl ir iespējas, ka mani varētu iemīlēt kāds cits.
un tomēr ir mazs, riebīgs prieks, ka mana maskēšanās taktika ir tik spēcīga.
pēdējā laikā arvien vairāk izjūtu, ka citādāk kā ar pašnāvību šis viss diezin vai var beigties. un tomēr es taču cenšos, es tiešām cenšos, Dievs. kāpēc tu vienalga esi mani atstājis?
|
|
|
[23 May 2009|04:03pm] |
| [ |
music |
| |
the smiths - heaven knows i'm miserable now |
] |
man ir apnicis, ka gandrīz visas attiecības, viss vienas, draudzības, ļubestības vai vienkārši draudzīgas kopā gulēšanas, lai būtu siltāk un patīkamāk, beigās otram izrādās mazsvarīgākas nekā tās ir man. cik esmu novērojusi, līdz šim dzīvē es lielākoties esmu pārvērtējusi savstarpējās attiecības ar citiem, un tam otram es neesmu ne uz pusi tik svarīga kā viņš/viņa man. nu, saki viens cilvēks, kā lai šeit nekļūst par īmo?
esmu nogurusi no šādas dzīves, gribu sajusties vajadzīga un novērtēta arī no citu puses.
|
|