|
6. Nov 2015|10:07 |
Ļoti pazīstami. Nu jau vairāk nekā pusgadu cenšos aplocīt prātu ap to pašu fenomenu, jo tas demidžs, ko psihopāti nodara, ir kolosāls.
Enīvei, cik saprotu, sociopātija un psihopātija ir viens un tas pats. Termins "sociopātija" parādījās pēc Hičkoka "Saiko", kad terminu "psihopātija" vnk sāka asociēt ar slepkavniekiem un psihotiķiem, zaudējot īsto nozīmi.
Runā par primāro un sekundāro psihopātiju, t.i., par iedzimto un ieaudzināto. Būtu forši, ja varētu nolasīt cilvēka gēnus un to noteikt satiekoties, bet reāli viss tas tālais narcisma spektra gals ir vienlīdz ārā metams. Nav pat būtiski - iedzimts vai nē. Smagākie gadījumi tāpat nemēdz mainīties, un, pat ja mēdz, tad līdz laikam, kad viņi mainīsies, tāpat viņi ir as good as dead, fuck'em. Tie nav cilvēki.
Nu, un par gender ratio grūti spriest. Psihopātiju jebkurā gadījumā ir gandrīz neiespējami pētīt statistiski. Vairāk esmu dzirdējis par statistiku 4:1. Katrā gadījumā, ir arī psihopātiskas sievietes, arī tepat riņķī - nav jāmeklē Holivudā vai Londonā. Ir bijusi tā "laime" tādas iepazīt.
Labi, tas tā, tehniski sīkumi. Svarīgāk ir zināt, ka neesi pilnīgi nojukusi. Ilgu laiku esmu pavadījis, reizē zinot, ka psihopātija ir reāla parādība, zinot, ka tādas būtnes mani gandrīz nogalinājušas (ne tikai metaforiski), un reizē galvā dzirdot visus iespējamos to pašu psihopāšu sašutušos tonīšus par to, kā, lūk, es varētu būt sajucis prātā vai vai vājš, vai ... vatever, katrā gadījumā - svarīgi, lai viņu balsis domās nedominē. Tam palīdz apjauta, ka ne vienīgais esi no tādiem cietis. Sou, koleģiāls sveiciens! |
|