o, bet labā ziņa ir tā, ka viss vienmēr ir godīgi. un vismaz šajā stāstā nav žēl it neviena. beigu beigās - droši vien ir arī briesmīgi just, ka kāds tevis dēļ cenšas, cenšas, cenšas, un gaida, gaida, gaida atpakaļ tavu prieku, bet nekā nav. varbūt nemaz ne tādēļ, ka nemīl, varbūt vienkārši tādēļ, ka (un tālāk nezinu).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iesaistītās puses žēl tiešām nav. Bet tās mīlestības žēl. Tā visa, kas varētu būt bijis. Nu smieklīgākais ir tas, ka, iespējams, nekas arī nebūtu bijis, bet ja nu... Tā apziņa, ka 50/50, ja nu tomēr būtu bijis kaut kas grandiozs. Un žēl, ka cilvēki tā viens otru mēdz nesaprast, nu tā nesaprast, ka galu galā, kad viss ir beidzies, abi divi paliek mutēm vaļā- kas vispār te notiek? Pa kuru laiku? Kā? Kas? Tiešām? Nevar būt! Ha, var gan. Skuju!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un uzvar, protams, tas, kurš pirmais sāk raudāt vai kliegt ;]
Bet droši vien brīdinājuma zīmes ir ik uz soļa. Neatbildēti jautājumi, pārāk skaļš "nē", pārāk kluss "jā". Likās, ka pāries, nepārgāja. Un ideja jau nav būt kopā, ideja ir būt laimīgiem.

(Reply to this) (Parent)